Vai manī ir ilgas pēc Dieva un Viņa mīlestības?
Silvija Krivteža – Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodien Itālijā un citās valstīs tiek svinēti Kunga debeskāpšanas svētki. Evaņģēlijs mums saka, ka Jēzus, uzticējis apustuļiem misiju turpināt savu darbu, “tika uzņemts Debesīs un apsēdās pie Dieva labās rokas” (Mk 16,19). Tā mums saka Evaņģēlijs: “Viņš tika uzņemts Debesīs un apsēdās pie Dieva labās rokas”.
Jēzus atgriešanās pie Tēva ir nevis šķiršanās no mums, bet mērķa, kas ir debesis, sasniegšana pirms mums. Gluži kā kalnos. Mēs zinām, ka sasniegt virsotni nav viegli, taču kāpjot augstāk, aiz pēdējā līkuma, acu priekšā paveras brīnišķīgs horizonts. Un mēs pieliekam visus spēkus, lai uzkāptu kalnā. Mūsu ķermenis – rokas, kājas, ikviens muskulis – sasprindzinās un koncentrējas, lai sasniegtu virsotni.
Mēs, Baznīca, esam šāds ķermenis, ko Jēzus, uzkāpis Debesīs, ved sev līdzi, kā “alpīnistu grupā”. Tas ir Viņš, kurš atklāj un ar savu Vārdu un caur sakramentu žēlastību mums parāda Debesu tēvijas skaistumu, kas ir mūsu dzīves mērķis. Tāpēc arī mēs, Jēzus Miesas locekļi, priecīgi ceļamies kopā ar Viņu, mūsu ceļvedi, zinot, ka Viņa pēdas ir pēdas visiem, un ka neviens nevar tikt pazaudēts vai atstāts aizmugurē, jo mēs esam viena miesa (sal. Kol 1,18; 1 Kor 12:12-27).
Ieklausīsimies vērīgi: Soli pa solim, pakāpienu pēc pakāpiena Jēzus rāda mums ceļu. Kādi ir šie soļi, kas jāpārvar? Šodienas Vārda liturģija runā par “Evaņģēlija pasludināšanu, kristīšanu, ļauno garu izdzīšanu, cīņu pret čūskām, slimnieku dziedināšanu” (sal. Mk 16,16-18); īsāk sakot, runa ir par mīlestības darbiem: dāvāt dzīvību, nest cerību, turēties tālu no ļaunprātības, atbildēt ar labu uz ļauno, būt tuvu tiem, kas cieš. Tie ir soļi, ko speram vienu pēc otra. Un, jo vairāk mēs to darām, jo vairāk mēs ļaujam sevi pārveidot Garam, jo vairāk mēs sekojam Viņa piemēram, jo vairāk mēs izjūtam, tāpat kā kalnos, ka gaiss ir viegls un tīrs, horizonts plats un mērķis ir tuvu. Jo labāki kļūst vārdi un žesti, jo vairāk prāts un sirds izplešas un elpo.
Pajautāsim sev, vai manī ir ilgas pēc Dieva, pēc Viņa bezgalīgās mīlestības, pēc Viņa dzīvības, kas ir mūžīgā dzīvība? Vai arī es esmu mazliet sastindzis un pieķēries tam, kas ir pārejošs: naudai, panākumiem, baudām? Vai ilgas pēc Debesīm mani izolē, aizver, vai arī tās mudina mani mīlēt savus brāļus un māsas ar lielu un nesavtīgu mīlestību, uzskatīt viņus par saviem ceļabiedriem ceļā uz Paradīzi?
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, kura jau ir sasniegusi savu mērķi, palīdz mums kopā ar prieku iet pretī Debesu godībai.
