Beta versija

Cerca

Vatican News
Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā 06.09.2018. Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā 06.09.2018.  (Vatican Media)

Īsts kristietis apsūdz sevi, nevis citus

Jēzus pestīšanas dāvana nav "kosmētika". Tā reāli mūs pārveido. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs atzītu, ka esam grēcinieki, un apsūdzētu nevis citus, bet paši sevi – sacīja pāvests ceturtdienas rīta Svētās Mises homīlijā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks norādīja uz to, cik svarīgi ir spēt atzīt sevi par grēcinieku. Lai dzīvotu kristīgi, mums ir jāiemācās nevainot citus. Šodienas Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus lūdz Pēterim atļauju izmantot viņa laivu sprediķošanai un pēc tam aicina viņu doties zvejot (sal. Lk 5, 1-11). Pēteris paklausa un noķer lielu daudzumu zivju. Līdzīgs gadījums tika piedzīvots arī pēc Jēzus augšāmcelšanās. Pēc pirmā notikuma Jēzus "ieceļ" Pēteri par "cilvēku zvejnieku", pēc otrā – par "savu avju ganu". Tad Jēzus izmaina viņa vārdu. Sīmanis vairs nav Sīmanis, bet ir Pēteris. Mainīt vārdu nozīmē uzticēt jaunu misiju. Ja līdz šim Pēteris bija lepns par to, ka mīlēja Jēzu, tad pēc šīs brīnumainās zvejas, metās ceļos pie Jēzus kājām un lūdza: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks".

“Sevis apsūdzēšana ir pirmais izšķirošais solis Pētera kā Jēzus mācekļa ceļā: "Es esmu grēcinieks". Tam vajadzētu būt arī mūsu pirmajam solim, ja mēs gribam progresēt savā garīgajā dzīvē. Ja gribam kalpot Jēzum un Viņam sekot, mums ir jāprot sevi apsūdzēt. Pretējā gadījumā nav iespējams dzīvot kristīgi.”

Turpinot homīliju, pāvests norādīja uz kādu risku. Mēs visi apzināmies, ka esam grēcinieki, bet atzīties konkrētos grēkos mums nav nemaz tik viegli. Mēs esam tik ļoti pieraduši sacīt "Es esmu grēcinieks", ka to sakām apmēram tāpat kā sakām, ka esam cilvēki vai esam pilsoņi. Taču apsūdzēt sevi nozīmē apjaust savu nožēlojamo stāvokli, sajust, ka es patiešām esmu nožēlojams, ka esmu nabags Kunga priekšā. Apsūdzēt sevi nozīmē sajust kaunu. Tas ir kaut kas, ko nevar izdarīt ar vārdiem, bet ko var izdarīt ar sirdi. Tā ir konkrēta pieredze. Sākumā Pēteris lūdza Jēzu attālināties no viņa, jo jutās grēcīgs, bet pēc tam viņš jutās izglābts.

Lai saņemtu Jēzus dāvāto pestīšanu, mums ir vaļsirdīgi jāatzīst, ka esam grēcinieki – uzsvēra pāvests. Pestīšana nav kaut kāds "kosmētisks līdzeklis", ar ko var mazliet izmainīt izskatu. Būt atpestītam nozīmē tikt reāli pārveidotam. Taču lai tas notiktu, man ir vaļsirdīgi jāatzīstas savos grēkos. Tātad, pirmais atgriešanās solis – sevis apsūdzēšana, kaunēšanās par saviem grēkiem un apbrīna par saņemto pestīšanas dāvanu. Turpinājumā Francisks aicināja pārdomāt, kā mēs sūdzam grēkus.

“Daži ļaudis tikai aprunā un nosoda citus, bet nekad nepaskatās uz sevi. Kad es eju pie Grēksūdzes, kā es sūdzu grēkus? Kā papagailis? Šauju kā no ložmetēja…: Izdarīju to, to un to… Vai tu no visas sirds pārdzīvo par to, ko izdarīji? Bieži vien, nē. Tad sanāk, ka tu tur ej kā uz kosmētisko kabinetu, lai mazliet uzkrāsotos un aizietu skaistāks. Tavā sirdī nav īstas nožēlas, jo tu neproti sevi apsūdzēt.”

Ja cilvēks ir pieradis visu laiku apsūdzēt citus, aprunāt un "bāzt savu degunu" citu darīšanās, tas nozīmē, ka viņš neprot sevi apsūdzēt. Tā ir slikta zīme – norādīja Francisks. Un kā ir ar mani? – viņš jautāja.

Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs aicināja lūgt no Kunga žēlastību sajusties grēcīgam, atzīties konkrētos grēkos un piedzīvot īstu, izbrīna pilnu, sajūsmu par Kunga klātbūtni un pestīšanas žēlastību.

06 septembris 2018, 15:05
Lasīt visu >