Pāvests vēstulē uzrunā Svētā Krēsla Ekonomikas sekretariātu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks piemin nesen mūžībā aizgājušo Ekonomikas sekretariāta pirmo prefektu, kardinālu Džordžu Pellu, kura devīze bija “Nebaidieties!” Pāvests atzīmē, ka šo devīzi viņš centās iedzīvināt gan savā kristīgajā dzīvē, gan arī, kalpojot prefekta amatā. Romas bīskaps pateicas arī kardināla Pella pēctecim, jaunajam Ekonomikas sekretariāta vadītājam, tēvam Huanam Antonio Gverrero.
Vēstulē norādīts, ka līdz šim paveiktais darbs nenozīmē, ka ekonomisko reformu ceļš ir noslēdzies. Tieši pretēji, tas ir tikko sācies. Baznīca ir dinamiska, tās pienākums ir piemēroties laika pārmaiņām, lai visur izplatītu mierinošo Evaņģēlija vēsti, jo īpaši parūpējoties par vājākajiem.
Pāvests precizē, ka reforma ne vienmēr nozīmē, ka ir jādara citādāk, nekā līdz šim. Dažos gadījumos tā ir radikāla, citos runa ir par iepriekš gūtās pozitīvās pieredzes piemērošanu. Visas izmaiņas ir jāizanalizē, jāizdara izvēle, kuru vēlāk var nemitīgi pilnveidot. Svētais tēvs uzsver, ka tādā veidā Vatikāna ekonomika kalpos misijai, bet sekretariāta darbam ir jāliecina par to, kā no “mazuma var panākt daudz”.
Sekretariāta darbu pāvests salīdzina ar vecāku misiju, audzinot bērnus. Vecāki dara visu, kas viņu spēkos, lai uzturētu ģimeni. Taču, reizēm pat vislabākie viņu nodomi var vest pie rīcības, no kuras vajadzētu izvairīties. Tas ir autoritārisms, kas nozīmē izsaukt bailes, nevis cieņu un atzinību, valdonība tā vietā, lai pieņemtu lēmumus ar atbildības sajūtu par kopējā labuma aizsardzību, kā arī bezmērķīga naudas uzkrāšana tā vietā, lai to izmantotu izaugsmei.
Motu proprio “Fidelis dispensator et prudens”, ar kuru tika izveidots Svētā Krēsla Ekonomikas sekretariāts, teikts, ka personāla darbā ir jāvadās pēc uzticības un saprātīguma, formalitātes neliekot augstāk par realitāti. Sekretariāta darbinieki ir aicināti nenoklusēt to, kas pārbaužu rezultātā neatbilst Baznīcas misijai, kad personīgās intereses tiek liktas pāri kolektīvajām, vai arī, kad tiek manipulēts ar noteikumiem tādu mērķu labā, kas neatbilst Svētā Krēsla un Baznīcas nostājai.
Pāvests paskaidro, ka uzticība nozīmē “nekad nekļūt par līdzdalībniekiem pārkāpumos, arī tikai izliekoties, ka neko neesi pamanījis, vai arī nevēloties salauzt draudzīgas attiecības, kuras ir izveidojušās tādā darba kolektīvā, kā Svētais Krēsls, un kuras pašas par sevi ir pozitīvas”. Turpinot izmantot vecāku un bērnu attiecību piemēru, Francisks atgādina, ka labs vecāks, kurš patiesi mīl savus bērnus un ģimeni, pratīs teikt “nē”.
Pāvests vēstulē atzīmē, ka ir informēts par nemitīgu deficītu Svētā Krēsla budžetā. “Katram pazemības un kalpojuma garā ir jābūt gatavam atteikties no personīgajām interesēm kopējo interešu labā,” viņš raksta, piebilstot, ka tāpēc ir “vajadzīgi “jauni”, kā arī “atjaunoti” ļaudis”. Tā kā Ekonomikas sekretariāts pilda arī Romas kūrijas kadru daļas funkciju, tas rūpējas par taisnīgu darba apmaksu saskaņā ar Svētā Krēsla rīcībā esošajiem resursiem, kā arī, lai godalgotu tos, kuri to ir pelnījuši, pie tam, izvairoties no karjerisma.
Pāvests piemin Svētā Krēsla attiecības ar pakalpojumu sniedzējiem, norādot, ka slēdzot ar tiem līgumus, ir jāseko ētiskajiem un funkcionālajiem Romas kūrijas misijas mērķiem un optimāli jāizmanto resursi. Vēstules noslēgumā teikts, ka budžeta sastādīšana nedrīkst kļūt par “tīru aprēķinu”, bet tai ir “jāpavada misija” saskaņā ar patiesajām vajadzībām, “lai nebūtu bagātu un nabadzīgu institūciju, bet viens vienots Svētais Krēsls, kurš darbojas harmonijā”.
