Dot svētību viendzimuma pāriem nenozīmē atzīt par likumīgu viņu statusu

Vatican News

Kad divi cilvēki lūdz svētību, pat ja viņu kā pāra stāvoklis ir “neregulārs”, ordinētais kalpotājs varēs piekrist to dot, taču neļaujot šim pastorālās tuvības žestam saturēt rituālam kaut attāli līdzīgus elementus, kas līdzinātos laulības sakramenta svinēšanai.

Dokumentā Fiducia supplicans, kurā padziļināti aplūkots svētību jautājums, tiek nošķirtas rituālās un liturģiskās svētības no spontānām svētībām, kas vairāk līdzinās tautas dievbijības žestiem. Tieši šajā otrajā kategorijā tagad tiek apsvērta iespēja iekļaut arī tos, kuri nedzīvo saskaņā ar kristīgās morāles mācības normām, taču kuri pazemīgi lūdz tos svētīt. Šeit cita starpā jāpiebilst, ka pēdējo tik svarīgas doktrinālās nozīmes dokumentu Vatikāns publicēja pirms 23 gadiem. Tā bija deklarācija Dominus Jesus, kas iznāca 2000. gada 6. augustā.

Deklarācija Fiducia supplicans iesākas ar Ticības mācības dikastērijas prefekta kardināla Viktora Manuela Fernandesa ievadu, kurā viņš skaidro, ka šis dokuments padziļina “svētību pastorālo nozīmi”, ļaujot “paplašināt un bagātināt to klasisko izpratni”, “kas balstās uz pāvesta Franciska pastorālo redzējumu”. Tās ir pārdomas, kas “iezīmē īstu attīstību attiecībā uz to, kas tika teikts par svētībām” līdz šim, paverot iespēju “svētīt pārus neregulārās situācijās un viendzimuma pārus, oficiāli neapstiprinot viņu statusu un nekādā veidā nemainot Baznīcas mūžseno mācību par laulību”.

Deklarācijas pirmajos ievada paragrāfos (1-3) ir pieminēta Ticības mācības kongregācijas 2021. gadā izdotā piezīme Responsum ad dubium, kurā bija norādīts, ka Baznīcai nav varas svētīt viena dzimuma personu savienības. Šajā deklarācijā šis jautājums tiek pētīts padziļināti un tiek precizēts. Tās pirmajā nodaļā tiek runāts par svētību saistībā ar laulības sakramentu (4-6) un pasludināti par “nepieļaujamiem tādi rituāli un lūgšanas, kas varētu ievest apjukumā par to, kas pieder pie laulības pamatelementiem” un to, “kas ir ar to pretrunā”. Dokuments palīdz izvairīties uzskatīt “par laulību to, kas tā nav”, lai kādā veidā tas notiktu. Tajā tiek atkārtoti uzsvērts, ka saskaņā ar “mūžīgi nemainīgo katolisko doktrīnu” par pieļaujamām tiek uzskatītas tikai seksuālās attiecības Baznīcas svētītā laulībā starp vīrieti un sievieti.

Deklarācijas plašajā otrajā nodaļā (7-30) tiek analizētas dažādas svētības un izgaismota to nozīme. Svētīt var cilvēkus, dievbijības priekšmetus un vietas, kur cilvēki dzīvo. Dokumentā tiek atgādināts, ka “no strikti liturģiskā viedokļa” svētība prasa, lai tas, kas tiek svētīts, “būtu saskaņā ar Dieva gribu, kas ir izteikta Baznīcas mācībā”. Kad ar kādu konkrētu liturģisku rituālu “tiek piesaukta svētība noteiktām cilvēku attiecībām”, tad ir nepieciešams, lai tas, “kas tiek svētīts, atbilstu Dieva Radītāja plānam” (11). Tāpēc Baznīcai nav tiesību dot liturģisku svētību pāriem, kuri dzīvo “neregulārā” stāvoklī, vai viendzimuma pāriem. Tomēr ir jāizvairās no riska sašaurināt svētību nozīmi tikai līdz šim skatījumam, pieprasot vienkāršai svētībai “tādus pašus morālos nosacījumus, kādi ir nepieciešami sakramentu saņemšanai” (12).

Izanalizējusi svētības Svētajos Rakstos, deklarācija sniedz teoloģiski-pastorālu izpratni. Cilvēks, kurš lūdz svētību, “apliecina, ka viņam dzīvē ir nepieciešama Dieva glābjošā klātbūtne”, jo viņš izsaka “Dievam lūgumu pēc palīdzības un lūdzas, lai varētu dzīvot labāk” (21). Šis lūgums ir jāpieņem un jānovērtē “ārpus liturģiskā ietvara”, kad atrodamies “lielākas spontanitātes un brīvības vidē” (23). Raugoties uz svētībām no tautas dievbijības viedokļa, tās “ir jāvērtē kā dievbijības akti”. Tāpēc, lai tās dotu, nav jāizvirza kā nepieciešamais priekšnoteikums “iepriekšēja morāla pilnība”. 

Tad, kad, balstoties uz pāvesta Franciska šī gada oktobrī publicēto atbildi kardinālu šaubām (dubia), ir padziļināti izskaidrota atšķirība starp svētībām, deklarācijā tiek apgalvots, ka svētība, “ko lūdz viens vai vairāki cilvēki un kas neieved maldos par to, kas ir laulība” (26), “var tikt dota visiem”. Tā var tikt dota, “neko neprasot, ļaujot cilvēkiem sajust, ka viņi paliek svētīti, neskatoties uz viņu kļūdām” un ka “debesu Tēvs joprojām vēlas viņu labumu un cer, ka viņi beidzot atvērsies labajam” (27).

Ir “dažādi gadījumi, kad cilvēki spontāni nāk lūgt svētību – vai nu svētceļojumu laikā vai svētnīcās, vai pat uz ielas, satiekot priesteri”, un šādas svētības “ir paredzētas visiem, nevienu nevar izslēgt” (28). Tāpēc, saglabājot aizliegumu šajos gadījumos uzsākt “procedūras vai rituālus”, ordinētais kalpotājs var pievienoties to cilvēku lūgšanām, kuri, “lai gan dzīvo attiecībās, kuras nekādā veidā nevar salīdzināt ar laulību, vēlas uzticēt sevi Kungam un Viņa žēlsirdībai, lai ar Viņa palīdzību tiktu vadīti pie Viņa mīlestības un patiesības plāna labākas izpratnes” (30).

Deklarācijas trešā nodaļa (31-41) paver iespēju saņemt šīs svētības, kas ir sava veida žests pret tiem, kuri, “atzīstot sevi par Dieva nabagiem un tādiem, kuriem ir vajadzīga Viņa palīdzība, nepretendē uz sava statusa likumīgo atzīšanu, bet lūdz, lai viss patiesais, labais un cilvēciski derīgais viņu dzīvēs un attiecībās tiktu bagātināts, dziedināts un piepildīts ar Svētā Gara klātbūtni” (31).

Šādām svētībām nevajadzētu kļūt par normu, bet tās būtu jāuztic “praktiskai izšķiršanai konkrētā situācijā” (31). Svētīts tiek pāris, nevis savienība – uzsvērts deklarācija, kurā arī lasām, ka “īsā lūgšanā, kas var tikt skaitīta pirms šīs spontānās svētības, ordinētais kalpotājs var lūgt [svētības lūdzējiem] mieru, veselību, pacietības, dialoga un savstarpējas palīdzības garu, kā arī Dieva gaismu un spēku, lai varētu pilnīgi izpildīt Viņa gribu” (38).

Bez tam dokumentā tiek paskaidrots, ka, lai izvairītos “no jebkāda veida apjukuma un skandāla”, kad svētību lūdz “neregulāri” vai viendzimuma pāri, “tas nekad netiks veikts tādā pašā kontekstā kā civilās savienības rituāli vai pat saistībā ar tiem. Pat ne laulībai atbilstošā apģērbā, žestos un vārdos” (39). Šāda svētība var iederēties tādos “kontekstos kā kādas svētnīcas apmeklējuma, tikšanās ar priesteri laikā, grupā skaitītās lūgšanas vai svētceļojuma laikā” (40).

Deklarācijas ceturtajā nodaļā (42-45) tiek atgādināts, ka “Baznīca ir Dieva bezgalīgās mīlestības sakraments” un ka “pat tad, kad attiecības ar Dievu ir aptumšojis grēks, svētību var lūgt vienmēr, izstiepjot Viņam pretī savu roku” (43), kā to vētras laikā, grimdams, darīja apustulis Pēteris, kurš sauca: “Kungs, glāb mani!” (Mt 14, 30).