Kopība un vienotība – nākamā kardināla Roberta Prevosta prioritātes
Ticiana Kampizi - Vatikāns
67 gadus vecā bīskapa pastorālā darba bagāžā ir misija Peru, dažādi pienākumi Svētā Augustīna ordenī, kuru no 2001. līdz 2013. gadam viņš vadīja ģenerālpriora statusā, kā arī iecelšana par Čiklaijo diecēzes bīskapu. Šī gada 30. janvārī pāvests Francisks Robertu Prevostu aicināja uzņemties Bīskapu dikastērija vadību. Šajā amatā viņš kalpo kopš 12. aprīļa. Apmēram trīs mēnešus pēc jauno pienākumu uzsākšanas ir nācis šis pārsteigums, proti, ierindošana Kardinālu kolēģijas sastāvā.
Kā uztvērāt ziņu par Konsistoriju, kurā pāvests Francisks jūs iecels kardināla kārtā?
“Tas patiešām bija pārsteigums. Esmu atgriezies Romā tikai pirms trim mēnešiem, nedomāju, ka tieši vakar, jūlija mēnesī, lūgšanas “Kunga eņģelis” laikā, pāvests paziņos par Konsistoriju. Es klausījos viņa uzrunu un izdzirdēju savu vārdu – pašu pirmo sarakstā. Tūlīt padomāju, ka ir jālūdzas, jāpateicas pāvestam par šo uzticību un jācer gluži tāpat, kad viņš mani nominēja par Bīskapu dikastērija prefektu, ka spēšu atbildēt uz man izrādīto uzticību.
Tātad, par ko jūs domājāt tajā brīdī?
Es paliku parsteigts... Bez šaubām, izjutu laimi par to, ka ir atzīta man uzticētā misija, kas ir ļoti skaista, un tajā pašā laikā ar lielu bijību domāju: ceru, ka varēšu atbildēt uz to, ko pāvests no manis prasa. Tā ir milzu atbildība, tāda pati, kā tā, kad viņš mani aicināja uz Romu kā prefektu. Jau toreiz pieredzēju spēcīgas emocijas, man bija jāatstāj viss tas, ko darīju Peru. Tagad ir pavisam cits līmenis, bet redzu to kā misijas turpinājumu, ko pāvests ir nolēmis man uzticēt.
Ar kādām izjūtām jūs tagad gatavojaties 30. septembra Konsistorijam?
Esmu ierauts darbā, tāpēc daudz par to neesmu domājis. Vakar sarunājos ar saviem diviem brāļiem, viņi abi vēlas ierasties Romā un būs ļoti skaisti izbaudīt šo brīdi arī ar man tuviem cilvēkiem. Par to, kā sagatavoties, vēl neesmu domājis. 30. septembris ir arī Sinodes sākšanās diena un šo nomināciju redzu kā daļu no sinodālā gara, kuru vēlas piedzīvot visa Baznīca.
Jūs esat augustīniešu mūks, kā augustīniešu garīgums raksturo jūsu kalpojumu?
Varētu teikt daudzas lietas... Kā izriet no mana bīskapa moto “In Illo uno unum”, vienotība un kopība ir daļa no Svētā Augustīna ordeņa harizmas un arī no mana darbošanās un domāšanas veida. Domāju, ka ir ļoti svarīgi veicināt kopību Baznīcā, un labi apzināmies, ka kopība, dalība un misija ir Sinodes trīs galvenie atslēgas vārdi. Tāpēc, kā augustīnietim, man ir būtiski veicināt vienotību un kopību. Svētais Augustīns daudz ir runājis par vienotību Baznīcā un par nepieciešamību saskaņā ar to dzīvot, par faktu, ka pastāv zināma vienotības garantija klausoties Romas bīskapu, esot par daļu no Romas Baznīcas. Tātad, arī šajā ziņā šo jauno pāvesta aicinājumu izjūtu kā veidu, kādā izdzīvot savu vienotību, dalību Baznīcā, paklausībā Svētajam tēvam. Arī tas ļoti saskan ar augustīniešu garu.
Cik lielā mērā svētais Augustīns iedvesmo jūsu izvēles, jūsu soļus, jūsu kalpojumu Baznīcai?
Svētais Augustīns, bez šaubām, ir liela personība ne tikai ordenim, bet visiem. Kaut man būtu vairāk laika viņu studēt un lasīt! Viņam ir daudz ko dot Baznīcai, arī mūsdienu Baznīcai. Ir svarīgi tas, ko teicu iepriekš: vienotība Baznīcā un uzticība Romas bīskapam, vienmēr censties veicināt kopību. Dzīve vienotībā, ko iesaka Augustīns, nozīmē dzīvot, esot vienotiem Kristū.
Tulkoja Inese Šteinerte
