Klaudio Gudžeroti: Kardināla purpurs nav vis godības purpurs, tas ir asiņu purpurs

Antonella Palermo - Vatikāns

No 2002. gada Gudžeroti pārstāvēja Svēto Krēslu Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā, 2011. gadā viņš devās kalpot uz Baltkrieviju, no 2015. līdz 2020. gadam bija apustuliskais nuncijs Ukrainā un vēlāk Lielbritānijā.  Intervijā Vatikāna Radio viņš komentē pāvesta izvēli pievienot viņu kardinālu rindām:

Jūsu nominācija ir notikusi drīz pēc tam, kad esat atgriezies Vatikānā un sācis pildīt Austrumu Baznīcu prefekta pienākumus. Kā to pieņēmāt?

Mani tā ir sasniegusi diezgan negaidītā veidā. Lūgšanu “Kunga eņģelis” neklausījos, bet man pēkšņi sāka zvanīt telefons un nevarēju saprast teiktā iemeslu, jo tajā skanēja “Apsveicam! Apsveicam!” Sāku domāt, varbūt būšu aizmirsis savu vārda dienu. Vēlāk sapratu. Es to izjūtu galvenokārt kā atbildību, ko uzskatu par īpaši nozīmīgu un arī smagu, jo kardināla purpurs nav vis godības purpurs, tas ir asiņu purpurs. Asiņu savā nuncija misijā esmu redzējis daudz. Esmu redzējis, kā daudzi cilvēki maksā par uzticību Kristum ar savām asinīm. Arī vardarbība, kas bija apņēmusi cilvēkus, izpaudās šādā veidā. Tagad pāvests un vispirms jau Dievs man prasa gatavību būt uzticīgam Baznīcai un Svētajam tēvam līdz pat dzīvības upurim, ja tas būs nepieciešams.

Jūsu nomināciju zināmā veidā var uzskatīt par paralēlu ar Viņa Svētības Pjerbattista Piccaballas nomināciju, ja raugāmies uz Baznīcu realitāti Austrumu reģionos, kurus joprojām plosa karš...

Patiešām, es ļoti piekrītu Jeruzalemes latīņu rita patriarha vārdiem. Bez tam, dikastērija kompetence aptver ne tikai Tuvos Austrumus, bet arī Etiopiju, Eritreju, Ukrainu. Visas, vai gandrīz visas šīs zonas šobrīd pārdzīvo īpašu cietsirdību. Kristīgie Austrumi vienmēr ir bijuši uzticības avots Kristum līdz pat moceklībai. Atcerēsimies, cik lielas kādreiz bija Austrumu Baznīcas, kas šodien ir sarukušas līdz cilvēku saujiņai. Un tas ir tāpēc, ka cilvēku un kultūru vardarbība ir bijusi par iemeslu gandrīz viņu izzušanai. Tātad, dziļā saikne ar moceklības liecību ir ierakstīta gandrīz Austrumu Baznīcu DNA. No otras puses, ievērosim, ka daudzas Austrumu Baznīcas ir radušās Palestīnas tuvumā. Mūsu atbalsta punkts ir Kungs un Skolotājs Jēzus Kristus, kurš par mums izlēja savas asinis. Atšķirībā no daudzām citām reliģijām, mēs pārstāvam reliģiju, kas dzimst no sava Dibinātāja asinīm. Tas ir arī iemesls, kāpēc kristietība izraisīja tik lielu izbrīnu gan impēriju reliģijās, gan vēlāk arī daudzās citās monoteiskajās reliģijās, proti, par Tās Personas likteņa ekstrēmo cietsirdību, kas bija godināšanas objekts. Mums nav triumfāla pravieša, kurš būtu nodibinājis valsti. Mēs neesam tauta, kurai būtu pilsēta virs zemes. Mēs esam Kāda sekotāji, kuri iet vēsturē līdz debesu Jeruzalemei.

Tātad, jūs īpaši atbalstāt pāvesta Franciska nodibināto komisiju, kas, tuvojoties Jubilejas gadam, ir veltīta jaunajiem mocekļiem?

Protams! Tas ir intuīcijas turpinājums, kas piemita Jānim Pāvilam II, kurš toreiz ieviesa lielu jauninājumu Baznīcā, un kas tagad, vēl radikālākā veidā, ved mūs pie tās vienotības, pie tās kopības moceklībā, kas patiešām ir noslēpums, kurš slēpjas Dievā, jo tas pārspēj visas robežas un visas barjeras starp Baznīcām un reliģijām. Šajā gadījumā – visvairāk starp kristīgajām konfesijām. Tā ir vienotība, kas jau īstenojusies caur asinīm. Tāpēc šī institūcija ir kaut kas, kas mani ļoti iedvesmoja un man daudz ko deva, un ar kuru, ja tikšu aicināts, sadarbošos no visas sirds.

Jūsu purpurs iekļaujas arī pāvesta miera misijas scenārijā vispirms Kijivā un tad Maskavā. Kā jūs raugāties uz sarunu rezultātiem, uz kardināla Dzupi tikšanos un visā visumā, uz diplomātisko veikumu, ko Svētais Krēsls turpina ar mērķi radīt miera ceļus karā Ukrainā?

Es nezinu kardināla Dzupi misijas detaļas, bet esmu pārliecināts, ka viņa spējas un cilvēciskā pievilcība aizsniegs sirdis. Esmu bijis nuncijs Baltkrievijā, Ukrainā un arī Gruzijā, kur bija iebraukuši krievu tanki... Varu tikai teikt, ka tā visa pamatā pastāv cēloņu komplicētība, par kuriem mēs, Rietumu iedzīvotāji, bieži vien neko nezinām. Tāpēc, arī komentāri, ko es bieži lasu, manuprāt ir maksimāli ierobežoti un liecina, ka nav saprašanas par lietām. Austrumos, ja vēlies saprast šodienu, ir jāsaprot vakardiena un ja vēlies saprast rītdienu, tad ir jāapzinās, ka tā sakņosies tajā, kas notiek šobrīd. Man nav sajūtas, ka Padomju Savienības sabrukums tiktu interpretēts un dziļi saprasts Rietumos: tas, kas izveidojās, paveroties aizkaram un ko iezīmēja padomju ļaužu ieksējās traģēdijas. Tāpēc, kardināla Dzupi misija satiekas nevis ar viņa personīgajām grūtībām risināt problēmas, bet gan ar šo, minēto grūtību komplicētību.

Tas, ko varu droši apgalvot, ir pāvesta Franciska nemitīgie centieni pēc miera pat tad, kad tas šķiet racionāli neiespējami. Tas rodas no viņa dziļās ticības, ticības, kas iet tālāk par prātu. Tā ir mīlestība vispirms un tikai pēc tam prāta apsvērumi. Kad es biju nuncijs Ukrainā, pāvests Francisks izdeva aicinājumu, kura rezultātā tika savākti 16 miljoni eiro tiem, kuri jau toreiz bija izkaisīti Donbasā. Es tiku aicināts ar tiem rīkoties un doties personīgi iepazīt situāciju, lai pārliecinātos, ka ap 800 tūkstoši cilvēku patiešām saņem palīdzību, ko pāvests un katoļticīgie Eiropā varēja nosūtīt. Pastāv nemitīga kontinuitāte, kas aizsākās PSRS sākumā, kad pāvests sūtīja humanitārās kravas uz tikko izveidotās Padomju impērijas teritorijām. Tas nozīmē, ka pāvestu politika vienmēr ir bijusi un ir “cerības pret jebkuru cerību” politika. Mūsu diplomātija nav aprēķinu diplomātija, tā ir iespējamo utopiju diplomātija.

Tātad, jūs uzskatāt, ka daži komentāri ir bijuši pārāk naivi?

Tieši tā. Padomājot par to, kas varētu būt noderīgs, lai drīzāk beigtos karš, ir nepieciešams vesels zināšanu mehānisms par šo reģionu un par tam raksturīgo komplicētību. Esam apstājušies pie Berlīnes mūra krišanas, kas izraisīja lielo entuziasmu par atgūto brīvību. Neesam iedziļinājušies tajā, kas notika dienu vēlāk, kad cilvēki pazaudēja visu naudu, kas tiem bija bankā, un viņiem bija jāgaida daudzas stundas rindā, lai tiktu pie maizes. Tā ir nesen pārdzīvota situācija, kas atkailināja padomju tautu nervus un lika atdzimt nacionālismiem – varbūt arī tāpēc, ka režīms šo sentimentu bija turējis stingri apspiestu, kā arī konfliktualitātei, ekonomiskajām grūtībām, oligarhu fenomenam.

Aizvadītajās dienās jūs pabijāt Baltkrievijā kā pāvesta Franciska speciālais sūtnis sakarā ar 25. gadskārtu kopš Budslavas Dievmātes brīnumainās ikonas kronēšanas. Ko paņēmāt sev līdzi no šīs vizītes?

Tie bija brīnišķīgi svētki tautai, kas cieš klusumā un kas ticībā ir radusi tik acīmredzamu liecināšanas spēku. Šis vienkāršais Dievmātes attēls baltkrievu ticīgajiem ir identitātes un cerības zīme. Desmit tūkstoši cilvēki, kas šķērsojot mežus, ezerus, grūti izejamus ceļus, rodot solidaritāti sev apkārtējos ļaudīs un ceļgalos noslēdzot pēdējos metrus, man deva īpašu mācību, ko radu vietā, kurai kaimiņos norisinās cīņas. Jo īpaši, šie skatieni, kas bija pilni ar aizkustinājuma asarām par pāvesta tuvību, par atvieglojumu, apzinoties, ka viņi nav aizmirsti.

30. septembrī, Sinodes priekšvakarā, notiks Konsistorija Svētā Mise. Kā raugāties uz šo notikumu Vatikānā?

Raugos ar lielu cerību. Es nezinu, ko iedvesīs Svētais Gars, jo Svētais Gars mūs pārsteidz tāpat, kā pārsteidza Vatikāna II koncilu un daudzus citus notikumus vēsturē. Atcerēsimies, ka mēs nesvinam sevi pašus, vai savus panākumus, vai savu sagatavošanos, bet gan mūsu sirds atvērtību  Gara iedvesmai. Katra izdevība, kurā Gars var dvest redzamākā un pilnīgākā veidā, Baznīcai kļūst par svētkiem. Šis Konsistorijs, gandrīz tāpat kā Sinodes sākums, nav nekas cits, kā atgādinājums mums, jaunajiem kardināliem, iet sinodālā garā, kā arī par to, ka sinodalitāte sastāda jau pašu Baznīcas kā kopības dabu.

Vai nonāksim pie pāvesta Franciska tik ļoti gribētās harmonijas, pie pilnīgas saskaņas starp kristīgajiem Austrumiem un Rietumiem?

Pirms apmēram mēneša pabiju Ēģiptes Aleksandrijā kā jauktās katoļu un pareizticīgo teoloģiskās komisijas biedrs. Varu apgalvot, ka personīgā līmenī gaisotne ir ļoti laba. Bez šaubām, viena lieta ir personīgais tuvums, bet cita vēsturiskais smagums, kas ir raksturojis mūsu attiecības un iezīmējis arī notikumus. Ir nepieciešams, lai perosnīgās kontaktēšanās spēks būtu tik stiprs un pilns mīlestības, ka tas spētu nomest visu šo smagumu, visu, kas neļauj apskaut citam citu publiski.

Tulkoja Inese Šteinerte