Kardināls Parolins izklāsta Svētā Krēsla nostāju pret karu Ukrainā
Iņjacio Ingrao, Inese Šteinerte - Vatikāns
Atbildot uz jautājumu “Vai pasaulei atkal draud sašķelšanās blokos, kā tas bija “aukstā kara” laikā”, Vatikāna pārstāvis teica: “Diemžēl, no aukstā kara esam pārgājuši uz fragmentāro trešo pasaules karu, kā to bieži vien sauc pāvests Francisks. Bez šaubām, karš jebkurā tā formā vienmēr ir antagonisms starp cilvēkiem, grupām, valstīm, kontinentiem, un šodien mēs no jauna redzam, kā atdzimst viena pret otru karojošas grupas. Šādu dalīšanos, nostāšanos vienam pret otru un spriedzi starptautiskajā sabiedrībā ievērojam jau sen, un tas bieži ved pie tādām traģēdijām, kā konflikti un karš. Ar šādu situāciju mēs nevaram samierināties, ir jāpalīdz atdzimt tam garam, kurš atdzīvināja starptautisko sabiedrību tūlīt pēc II Pasaules kara, vedot pie Helsinku procesa un deklarācijām. No jauna ir jārod cerība un ideāli, kuri tur bija ļoti saskatāmi, un kuri palīdzēja atjaunot starptautisko attiecību audeklu.”
Runājot par atomeshalācijas risku, kardināls uzsvēra, ka tā ir “nopietna problēma”: Šodien deviņām valstīm ir atomieroči, un šķiet, ka tās cenšas nevis samazināt savus arsenālus, bet gan tos palielināt. Pastāv tendence, ka citas valstis, kurām atomieroči nepieder, saņem tos aizstāvēšanās nolūkos, jeb riska mazināšanas garā. Baznīcas un pāvesta nostāja šajā jautājumā ir skaidra: atomieroču turēšana un pielietošana ir amorāla, jo tas nozīmē cilvēces un visas pasaules iznīcināšanu. Kā no tā izvairīties? Domāju, ka vienīgais veids ir nopietna šo arsenālu likvidācijas programma. Atomieroči ir jālikvidē, lai tie vairs neapdraudētu visu cilvēci.”
Komentējot kardināla Mateo Dzupi nesen veiktās vizītes Kijivā un Maskavā, Vatikāna valsts sekretārs teica: “Tā bija ļoti svarīga misija. Misija Maskavā bija daļa no globālās iniciatīvas, ko piedāvāja pāvests Francisks. Pirmā tās pietura bija paredzēta Kijivā, otrā Maskavā. Kardināls Dzupi vislielāko uzmanību veltīja humanitāra rakstura jautājumiem – gūstekņu apmaiņai un bērnu repatriācijai, tādēļ bija nepieciešams dialogs ar Maskavu. Es teiktu, ka šajā ziņā viss norisinājās pietiekami labi, jo kardināls varēja tikties ar prezidenta pārstāvi Ušakovu un ar Belovas kundzi. Ar Ušakovu notika divas tikšanās un tas liecina par to, ka Krievijas puse pieņēma Svētā Krēsla ieinteresētību un gribu. Tagad ir nepieciešams rast mehānismus, lai īstenotu panākto, iespējams, ar kādas starptautiskas organizācijas palīdzību.”
Kardināla Parolina vārdiem runājot, šobrīd notiek darbs pie “dažādu mehānismu” izveides, kuri dzimtenē ļaus atgriezt ukraiņu bērnus: “Ja tas darbosies, uz ko mēs patiesi ceram, tad varēsim pieredzēt repatriāciju, taču pagaidām nav zināms, cik lielā skaitā un apmērā. Mums tas ir svarīgi, jo humanitārie žesti arī var kalpot par ceļiem un maršrutiem, kas ved uz mieru. Lūk, kāpēc mēs liekam uzsvaru uz humanitāro aspektu, kurš arī var palīdzēt izbeigt karu”.
Itālijas telekanāla žurnālists jautāja: “Pirms 60 gadiem enciklikā “Pacem in terris” svētais Jānis XXIII norādīja uz patiesību, taisnīgumu, mieru un žēlsirdību kā uz miera pamatu. Kādam mieram ir jābūt Ukrainā?” Atbildot, kardināls Parolins apstiprināja Svētā Krēsla vairākkārt izteiktos paziņojumus par to, ka “mieram Ukrainā ir jābūt taisnīgam”: “Tādam mieram ir jāatbilst jau nosauktajiem pamatprincipiem. Tie līdzinās kolonnām, uz kurām balstās nams. Bez šīm kolonnām jebkura konstrukcija var sabrukt jau pirmajā satricinājumā, pirmajās grūtībās. Uzskatu, ka patiesība nozīmē savstarpējo tiesību un pienākumu atzīšanu. Vispirms tas nozīmē katra cilvēka cieņas atzīšanu, kā arī starptautisko likumu ievērošanu. Svētais Krēsls vienmēr ir aicinājis piemērot starptautiskos likumus, lai visas valstis un nācijas būtu ar mieru tiem pakļauties kā miera saglabāšanas un konfliktu izbeigšanas līdzeklim. Tāpēc runa ir par dialogu, pārrunām, taisnīguma ceļu, robežu atzīšanu, tautu pašnoteikšanos, minoritāšu atzīšanu: šie visi principi attiecas uz starptautiskajiem likumiem,” norādīja Vatikāna valsts sekretārs.
