Pāvests uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" aicina neizniekot savu dzīvi
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pārdomas pāvests Francisks balstīja uz Mateja evaņģēlija 10. nodaļu: "Nebīstieties no tiem, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bet vairāk baidieties no tā, kas spēj dvēseli un miesu pazudināt ellē".
Šodienas Evaņģēlijā Jēzus saviem mācekļiem atkārto trīs reizes: "Nebīstieties!" (Mt 10,26). Īsi pirms tam Viņš runāja par vajāšanām, kuras viņiem nāksies ciest Evaņģēlija dēļ, un šī realitāte ir aktuāla arī šodien, sacīja pāvests. Patiesībā Baznīca jau no pirmsākumiem ir piedzīvojusi ne tikai daudz prieka, bet arī daudz smagu vajāšanu. Tas šķiet paradoksāli. Dieva valstības pasludināšana ir miera un taisnīguma vēsts, kas balstās uz brālīgu mīlestību un piedošanu, un tomēr tā tik bieži sastopas ar pretestību, naidīgumu, vardarbību un vajāšanām. Jēzus aicina nebaidīties, ne tāpēc, ka pasaulē viss būs labi, bet tāpēc, ka Tēvam mēs esam dārgi un nekas, kas ir labs, netiks pazaudēts. Tādēļ Viņš saka, lai bailes mūs neaptur, un lai baidāmies no kaut kā cita, tikai no vienas lietas. No kā? – jautāja Svētais tēvs.
To mēs atklājam caur tēlu, ko šodien izmanto Jēzus. Tā ir "elle" (sal. 28. p.). "Gehennas" ieleja bija vieta, ko Jeruzalemes iedzīvotāji labi pazina: tā bija pilsētas lielā atkritumu izgāztuve. Jēzus par to runā, lai pateiktu, ka īstās bailes, kādas mums būtu jāizjūt, ir bailes izniekot savu dzīvi. Viņš vēlas mums teikt, ka nevajag tik ļoti baidīties no citu neizpratnes un kritikas, no prestiža un ekonomisko priekšrocību zaudēšanas, lai paliktu uzticīgs Evaņģēlijam, bet gan no savas eksistences izniekošanas, dzenoties pēc nenozīmīgām lietām, kas nepiepilda cilvēka dzīvi ar jēgu.
Uzrunas turpinājumā pāvests skaidroja, ka esam aicināti izvairīties no aizraušanās ar lietām, kas pēc tam tiek izmestas, kā tas notika "ellē", par ko raksta evaņģelists Matejs. Arī šodien "elli" piedzīvo daudzi cilvēki. Svētais tēvs aicināja padomāt par pēdējiem, kurus sabiedrība nereti uzskata par mazvērtīgiem un nevēlamiem priekšmetiem. Pāvests atzina, ka saglabāt uzticību Dievam nav viegli; tas nozīmē iet pret straumi, atbrīvoties no vispārpieņemtās domāšanas, tikt atbīdītam malā no tiem, kas "seko vilnim". Bet tam nav lielas nozīmes, saka Jēzus: svarīgi ir pieņemt un neizniekot vislielāko labumu - dzīvību. Tikai tas mūs varētu biedēt.
Pāvests, kā ierasti, aicināja uzdot sev jautājumus: no kā es baidos? Vai no tā, ka man nebūs lietas, kas man iepatikās? No tā, ka nesasniegšu mērķus, ko uzspiež mūsdienu sabiedrība? No citu cilvēku sprieduma? Vai arī no tā, ka es neesmu uzticīgs Kungam un Viņa Evaņģēlijs manā dzīvē neatrodas pirmajā vietā? Lai Vissvētākā Jaunava Marija, Gudrības sēdeklis, palīdz mums būt gudriem un drosmīgiem savās izvēlēs, uzrunas noslēgumā sacīja Francisks.
