Ar mākslīgā intelekta palīdzību tiek restaurētas 11 senēģiptiešu statujas

Paolo Ondarza - Vatikāns

Sekhmeta ar nozīmi “varenā”, ir viena no svarīgākajām dievībām senēģiptiešu panteonā. Tā asociējas ar tuksnesi un mākslā tika attēlota ar sievietes ķermeni un lauvenes galvu. Viņai ir veltītas ap 300  statujas stāvošā, vai tronī sēdošā pozā, daudzas no kurām atrastas arheoloģiskajos izrakumos, kas jau vairāk kā 20 gadus turpinās pašreizējās Lukzoras apkārtnē. Citas statujas ir izvestas uz muzejiem dažādās pasaules vietās. Vatikānā pēc arheologu un ceļotāju iniciatīvas tās ir nonākušas, sākot ar XIX gadsimtu. Visas šeit atrodamās statujas savulaik bija novietotas faraona Amenhotepa III apbedījuma templī Rietumu Tēbās un to funkcija bija sargāt mirušo valdnieku. Ēģiptologi ir aprēķinājuši, ka Amenhotepa III templis ir uzcelts laikā no 1390. līdz 1353. gadam pirms Kristus. Tiek lēsts, ka pavisam šajā templī atradās ap 800 dažāda lieluma Sekhmetas statuju.

Vatikāna muzejos esošo statuju restaurācijas un izpētes projekts paredz izmantot mākslīgo intelektu, lai noteiktu statuju sākotnējo izvietojumu templī. Par šo pētījumu vairāk stāsta Vatikāna muzeju Senās Ēģiptes un Tuvo Austrumu nodaļas kuratore Alessia Amenta. Viņa darbojas kopā ar asistentu Mario Kapocco.

Kādi ir līdz šim paveikto studiju rezultāti?

Simtiem dievietes Sekhmetas izveidoto statuju liek uzdot veselu sēriju jautājumu, uz kuriem cenšamies atbildēt tieši ar šo starpdisciplināro un starptautisko projektu. Pirmais neatrisinātais jautājums šobrīd ir tas, kā bronzas laikmetā bija iespējams izkalt statujas diorītā – viscietākajā akmenī, kāds pastāv dabā. Šodien ar šo melno akmeni strādā, izmantojot dimanta asmeņus. Tātad, cenšamies saprast, kāda bija šo statuju dzīve, sākot no to izkalšanas jau pašā zemē, vēlāk transportēšanas pa kanālu līdz apbedījuma templim un statujas īstenošanas, kas varētu būt notikusi darbnīcā pie tempļa, lai vēlāk to novietotu paredzētajā atrašanās vietā, izkaltu ikonogrāfiskos elementus, padarītu gludu un spīdīgu, un vēlāk pielietotu krāsu.

Viens no sensacionālākajiem atklājumiem bija krāsu paliekas uz šīm statujām. Tām bija izteikti sarkanas acis, kas simbolizēja visplēsonīgāko un asiņaināko senēģiptiešu panteona dievību, kuras uzdevums bija iedvest bailes pretiniekos. Rezultāti, ko šobrīd sasniedzam, ir saistīti ar tehnoloģiskā aspekta apzināšanos, kā arī, lai gūtu zināšanas par to, kā bija noorganizētas akmens raktuves – cik kilometrus garām tām bija jābūt, lai izceltu 800 statujas, un cik ģeniāli tika izplānoti šie neparastie darbi. Pētām arī darbus templī – cik daudzām specializētu strādnieku brigādēm bija jādarbojas saskaņā ar plānu, kas bija precīzs kā pulkstenis. 

Pasaules muzejos glabājas apmēram 200 karojošās un dziedinošās, plēsonīgās un reizē rāmās lauvas-dievietes Sekhmetas statuju eksemplāru. Kā tās ir tikušas izkaisītas? Kāda ir to vēsture?

Visas pasaules muzejos ir apmēram 200 šādu statuju un pateicoties ēģiptoloģei Tarai Draperei Stummai, ir bijis iespējams izsekot šīs izkaisītās statujas. Amenhotepa III templis 150 gadus pēc tā uzcelšanas gandrīz pilnīgi sagruva zemestrīcē un nonāca aizmirstībā. Dažas no statujām tika pārvietotas uz citām vietām tai pašā apkārtnē, bet lielākā daļa palika zem gruvešiem. XIX gadsimtā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos tika izcelti daudzi šie skaistās formas objekti, kas tika atzīti par vērtīgiem, lai ar tiem papildinātu mākslas kolekcijas Eiropā. Skaistākās statujas šobrīd atrodas dažādās pasaules vietās, taču tās ir zaudējušas savu krāsu, kāda joprojām piemīt statujām, kas atrodas pazemē.

Sekhmetas statuju projekts, kas sākās līdz ar Vatikāna muzejos esošo eksemplāru restaurāciju 2017. gadā, ir vienojis starpdiscilināru ekspertu komandu jūsu vadībā. Komandā darbojas arī Amenhotepa III apbedījuma tempļa arheoloģisko izrakumu vadītāja, doktore Houriga Sourozijana. Kāds ir jūsu mērķis? Ko vēlaties sasniegt?

Projekts ir radies Vatikāna muzejos uzglabāto 11 dievietes Sekhmetas statuju izpētes un restaurācijas laikā. To veica mūsu muzeju Akmens materiālu laboratorija sadarbībā ar Diagnostikas laboratoriju. Restaurācija nozīmē rūpīgas pārdomas un materiāla padziļinātas izpētes brīdi. Mums tā bija vienreizēja iespēja censties saprast statuju īstenošanas tehniku. Nevar noliegt, ka sadarbība ar doktori Hourigu Sourouzijanu, kas vada areholoģiskos izrakumus Amenhotepa III templī un paredz arī tā saglabāšanu un arheoloģiskā parka izveidi, ir ļāvusi mums iedziļināties apmēram 300 citu Sekhmetas statuju izveidošanas aspektos, kas ir viena no visgrandiozākajām vienam tematam veltītā tēlniecības sērija cilvēces vēsturē. Nav pilnīgi nekādas tekstuālās arheoloģiskās dokumentācijas, kas palīdzētu uzzināt par tehnoloģiju, kas pielietota statuju izveidošanā, darbu organizācijā izrakuma vietā un templī. Mūsu mērķis ir sadarboties ar arheologiem, kas veic izpēti Amenhotepa III templī, lai saparastu arī, kā statujas ir bijušas izvietotas tās oriģinālajā atrašanās vietā. Cenšamies uzzināt arī par akmens atradnēm, kam bija jābūt monumentālām. Ja runājam par 300 statujām, par kurām mums ir zināms, apzināmies, ka nav iespējams pārzināt datus autonomā veidā. Kad sākām vēl tikai izmērīt šīs statujas, atdūrāmies pret iespaidīgiem cipariem – tika veikti vairāk nekā 20 tūkstoši mērījumu. Tās atradās dažādā uzglabāšanas stāvoklī, grūti pārvietojamas, grūti salīdzināmas ar neapbruņotu aci un pēc fotogrāfijām vien.

Aicinājām talkā informātikas inženieri Stefano Mastrostefano no Molīzes Studiju universitātes, kas mūs “pārcēla” fascinējošā mākslīgā intelekta pasaulē. Šodien arheometrija iet kopsolī ar arheoloģiju. Esam vairāk kā priecīgi, ka varam pētīt materiālu ar visiem zinātniskās izpētes mehānismiem, kas tiek pielietoti kultūras mantojumam. Varējām sākt strādāt, vadoties pēc iegūtajiem datiem. Nedrīkstam aizmirst, ka atrodamies statuju grupas priekšā, kas nav vienveidīgas. Uzmanīgi pētot, redzam, ka tā ir sērijveida dažādība. Tas nozīmē, ka statujas atbilst vienam oriģinālam modelim, kas tiek figuratīvi interpretēts, izveidojot plašu daudzveidību. Visām statujām kopumā bija uzdevums sargāt faraonu viņa apbedījuma vietā. Šīs 300 statujas šobrīd tiek uzglabātas noliktavās Lukzorā. Tās ir atšķirīgas savā starpā, atšķirīgas izmēros, proporcijās, ikonogrāfiskajās detaļās, litotipā. Nav viegli salīdzināt visu šo materiālu bez mākslīgā intelekta palīdzības. Līdz ar programmatūras izveidošanu, ko, spēlējoties ar vārdiem, nosaucām par “Seek-hmet”, esam pārliecināti, ka varēsim rast atbildi uz mūsu jautājumiem, runāt par šiem skaitļiem un iegūt atbildes.

Publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte