Kardināls Kantalamessa: teoloģijai mūs jāved Dieva dziļumos

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kardināls Kantalamessa savā uzrunā parādīja, kā teoloģija var palīdzēt labāk atklāt mūsdienu cilvēkam Evaņģēlija vēsti un piešķirt jaunu dzīvības sparu mūsu ticībai un lūgšanai. Viņš skaidroja, kā, izvēloties kā izejas punktu Dieva kā mīlestības atklāsmi, izgaismojas jaunā gaismā galvenie mūsu ticības noslēpumi, proti, Trīsvienības, Kristus Iemiesošanās un Viņa Ciešanu noslēpums, un kļūst vieglāk palīdzēt cilvēkiem tos izprast. Kādas izmaiņas ienes mūsu dzīvē patiesība par šiem noslēpumiem? – jautāja teologs. Pēdējais viņa jautājums bija: Ko tad mēs dodam savam Dievam, kad sakām Viņam “Es Tevi mīlu”?

Teoloģija, kas ir “mācība par Dievu”, nevar atrasties Sinodes un citu Baznīcas dzīves notikumu nomalē – norādīja kardināls Ranjero Kantalamessa. Bez teoloģijas pietrūktu galvenā instrumenta, lai varētu veikt ticības inkulturāciju. Taču lai veiktu šo uzdevumu, pašai teoloģijai ir nepieciešama atjaunotne. Dieva tautai vajadzīga tāda teoloģija, kas nerunā visu laiku par Dievu tikai “trešajā personā”, pie tam, izmantojot tādas filozofijas kategorijas, ko saprot tikai ļoti šaurs cilvēku loks. Ir rakstīts, ka “Vārds tapa miesa”, taču teoloģijā Vārds nereti tapa tikai ideja. Teoloģijai jāpalīdz iepazīt “Dieva dziļumus”. Kardināls pauda pārliecību, ka nav neviena tāda ticības satura, lai cik tas būtu augsts, ko nevarētu padarīt saprotamu katram patiesībai atvērtam prātam. Svētais Gregors Lielais ir teicis, ka Svētie Raksti ir “vienkārši un dziļi kā upe, pa kuru jērs var staigāt un zilonis peldēt”.

“Visskaistākā ziņa ir tā,” turpināja Pāvesta nama sprediķotājs, “ka Baznīcas uzdevums ir likt pasaulē atskanēt [vēstij], ko grib dzirdēt katra sirds, proti, ka ‘Dievs tevi mīl!’” Šai pārliecībai būtu jānomaina tā, kas ir iesakņojusies mūsos: “Dievs tevi tiesā!” Jāņa svinīgajam apliecinājumam “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4, 8) kā fona skaņai jāpavada katrs kristīgās vēsts sludināšanas brīdis – pat tad, kad nākas atgādināt šīs mīlestības praktiskās prasības.

Kad mēs piesaucam Svēto Garu, tai skaitā sinodālā ceļa kontekstā, mēs vispirms domājam par Viņu kā gaismu, bet mazāk domājam par Viņu kā mīlestību. Taču tieši šī ir Svētā Gara pirmā un galvenā darbība, kas Baznīcai ir vajadzīga, jo tikai mīlestība ceļ – uzsvēra kardināls Kantalamessa.

Teologs Anrī de Ļubaks rakstīja: “Pasaulei tas ir jāzina: Dieva mīlestības atklāsme satricina visu, ko pasaule bija iedomājusies par dievišķību”. Un kardināls Kantalamessa piebilda, ka mēs joprojām līdz šim neesam pabeiguši un arī nekad nepabeigsim izsmelt visu, ko atnesa Evaņģēlija revolūcija par Dievu kā mīlestību. Turpinājumā viņš pievērsās atsevišķiem mūsu ticības noslēpumiem.

Kāpēc mēs, kristieši, ticam, ka Dievs ir viens, bet trijās personās? – jautāja sprediķotājs, runājot par Trīsvienību. Kā jūs varat sevi saukt par monoteistiem, ja neticat uz vienu vienīgu Dievu? – tā dažreiz kristiešiem jautā islāma ticīgie. “Mēs ticam uz trīsvienīgo Dievu tāpēc, ka ticam, ka Dievs ir mīlestība”, skaidroja Kantalamessa. Ikviena mīlestība ir kāda (kādas personas vai kaut kā) mīlestība. Nevar mīlēt pa tukšo. Tātad, kas ir tas, ko Dievs mīl, ka var Viņu saukt par Mīlestību? Pasauli? Cilvēci? Atbilde, ko noformulēja Nīkajas koncils 325. gadā, ir ietverta Atklāsmē: Dievs ir mīlestība kopš mūžiem, ab aeterno, jo pirms vēl pastāvēja jebkāds mīlestības objekts ārpusē, Viņā bija Vārds, “Vienpiedzimušais dēls”, kuru Viņš mīlēja ar bezgalīgu mīlestību, kas ir Svētais Gars.

Tas viss neizskaidro to, kā vienība vienlaicīgi var būt trīs, kā viens Dievs var būt trijās personās. Tas ir mums neizdibināms noslēpums, ko zina tikai Dievs. Taču iepriekš teiktais mums palīdz nojaust, kāpēc vienībai Dievā jābūt reizē kopībai. Dievs ir mīlestība: tāpēc Viņš ir Trīsvienība! – uzsvēra kardināls Ranjero Kantalamessa. Viņš paskaidroja, ka Dieva vienība nav matemātiska un skaitliska, bet mīlestības un komūnijas vienība. Ja tā labi padomā, tad noslēpumu noslēpums ir nevis Trīsvienība, bet izpratne par to, kas īstenībā ir mīlestība. Tā kā mīlestība ir Dieva būtība, mēs to nekad līdz galam neizpratīsim, pat ne mūžībā. Taču mums būs dots kaut kas labāks nekā pazīšana, proti, mēs varēsim to iemantot un būt uz mūžiem piepildīti. Mēs nevaram aptvert okeānu, bet mēs varam tajā ienirt.

Runājot par otro lielo mūsu ticības noslēpumu – Kristus iemiesošanos, kardināls norādīja, ka Dievs kļuva cilvēks, jo tāds bija Viņa plāns jau pirms cilvēka grēkā krišanas, kopš mūžības. Dievs ne tikai grib būt mīlēts, tas ir, būt mīlestības objekts, bet Viņš mīl. Viņš grib, lai ārpus Viņa būtu kāds, kuru Viņam mīlēt. Nevis, lai saņemtu mīlestību, bet to izplatītu. Svētais Augustīns māca, ka Dievs Tēvs mīl, Dēls tiek mīlēts, Svētais Gars ir mīlestības saikne.

Izejot no atklāsmes par Dievu kā mīlestību, arī Kristus ciešanu noslēpums parādās jaunā gaismā. “Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti”, raksta pravietis Isajs (53, 5-6). Saskaņā ar Baznīcas ticību, Kristus nāvei ir pestījoša nozīme. Šajā sakarā kardināls Kantalamessa izvirzīja jautājumu: Vai brūces, krusts un sāpes, kas ir negatīvas lietas, var izraisīt kaut ko pozitīvu, tas ir, visu cilvēku pestīšanu? Patiesībā, nevis Kristus sāpes, bet Viņa mīlestība mums atnesa pestīšanu – skaidroja kardināls, precizējot, ka mīlestība, kas izpaudās sevis upurēšanā. Krustāsistā mīlestība. Dievs “netīksminās” par sava Dēla nāvi. Ne jau nāve bija tā, kas Viņam patika, bet Jēzus griba atdot par mums savu dzīvību. Kristus ciešanas ir Dieva mīlestības zīme un pierādījums.

Ko maina mūsu dzīvē visu šo noslēpumu patiesība? Pāvesta nama teologs paskaidroja, ka šeit mūs gaida kāds pārsteigums, kura nekad netrūkst, kad mēģinām padziļināt kristīgās ticības vērtības. Pārsteigums pastāv tanī, ka mēs, pateicoties mūsu inkorporācijai Kristū, varam atklāt, ka arī mēs varam mīlēt Dievu ar bezgalīgu  mīlestību, Viņa cienīgu mīlestību.

Svētais Pāvils raksta: “Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs” (Rom 5, 5). Kardināls Ranjero Kantalamessa paskaidroja, ka mīlestība, kas tika izlieta mūsu sirdīs ir tā pati mīlestība, ar kādu Tēvs kopš mūžiem mīl Dēlu. Tā nav nekāda cita mīlestība. “Es viņos un tu manī”, saka Jēzus, “lai mīlestība, ar kādu tu mani mīlēji, būtu viņos un es viņos (Jņ 17, 23.26). Tātad, “mīlestība, ar kādu tu mani mīlēji”, nevis kāda cita mīlestība.

Līdz ar to mēs varam mīlēt Tēvu ar tādu pašu mīlestību, ar kādu Viņu mīl Dēls, un mēs varam mīlēt Jēzu, ar tādu pašu mīlestību, ar kādu Viņu mīl Tēvs. Tas viss, pateicoties Svētajam Garam, kurš ir tā pati mīlestība. “Ko tad mēs dodam savam Dievam, kad sakām Viņam “Es Tevi mīlu”? – jautāja kardināls un atbildēja: “Neko citu, kā mīlestību, ko saņemam no Viņa. Vai tas nozīmē, ka no savas puses mēs neko nedodam?” Vai tā būtu tikai Viņa paša mīlestības atbalss?

Ne šajā gadījumā. Dieva mīlestības atbalss atgriežas pie Viņa no mūsu sirds dziļumiem, taču tas notiek pa jaunam, kas Dievam nozīmē visu. Runa ir par mūsu kā Dieva bērnu brīvību un pateicību. Šī mīlestība no mūsu puses nav nekāda ilūzija. Lūk, mūsu kristīgās ticības spožums – piebilda kardināls Kantalamessa un izteica cerību, ka mēs spēsim kaut ko no tā nodot mūsdienu cilvēkiem, kuri ir izslāpuši pēc mīlestības, bet nepazīst tās avotu.