Pāvests Kazahstānas bīskapiem un priesteriem: nabadzība garā ir svētība Baznīcai
Silvija Krivteža - Vatikāns
Nursultanas apustuliskās nunciatūras mītnē ceturtdienas rītā pāvests tikās ar Kazahstānā un kaimiņvalstīs strādājošajiem jezuītu priesteriem. 15. septembrī, plkst. 10.30 pēc vietējā jeb 6.30 pēc Romas laika Nemitīgās palīdzības Dievmātes katedrālē Svētais tēvs tikās ar garīgās kārtas pārstāvjiem. Uzrunā Francisks pieminēja svētīgo priesteri Vladislavu Bukovinski (1905-1974), kurš tiek saukts par Kazahstānas apustuli. Svētais tēvs uzsvēra, ka ekleziālā kopiena sastāv no "vīriešiem un sievietēm, kas veicina mieru un vienotību, nes cerības vēsti un sēj labo, lai kur viņi atrastos." Atvērtība, prieks un dalīšanās bija pirmo kristiešu atpazīstamības zīme, un tādai ir jābūt arī nākotnes Baznīcas atpazīstamības zīmei, viņš piebilda.
Pāvests uzsvēra, ka atvērtība, prieks un dalīšanās bija arī poļu misionāra atpazīstamības zīme. Priesteris Vladislavs pašaizliedzīgi rūpējās par slimniekiem, trūcīgajiem un sabiedrības atstumtajiem. Viņa uzticības Evaņģēlijam cena bija cietumi un piespiedu darba nometnes. Francisks atgādināja, ka 2016. gadā Karagandā, Kazahstānas ziemeļos, notika priestera Vladislava Bukovinska beatifikācijas svinības. Uz misionāra kapa nepārtraukti deg sveces un katru dienu tiek nolikti svaigi ziedi. Tas ir apliecinājums tam, ka Dieva tauta apzinās, kur ir svētums, kur ir Kristus Evaņģēlijā iemīlējušies Baznīcas gani.
1940. gadā Luckā priesteris Vladislavs Bukovinskis tika arestēts un nosūtīts uz piespiedu darba nometni, kur pavadīja astoņus gadus. Dažus mēnešus vēlāk viņu kopā ar citiem priesteriem atkal arestēja un nosūtīja uz "labošanas darba" nometni, šoreiz uz desmit gadiem. Priesteris Vladislavs tika atbrīvots 1954. gadā. Karagandā viņš strādāja dažādus darbus, piemēram, naktī apsargāja būvlaukumu. Lielā slepenībā vadīja dievkalpojumus, kristīja, uzklausīja ticīgo grēksūdzes, katehizēja. Viņš bija pirmais katoļu priesteris šajā pilsētā. Pēc neilga laika Bukovinski atkal arestēja un nosūtīja uz Gulaga nometni. Cietumos pavadītais laiks, bads un smagais darbs iedragāja viņa veselības stāvokli. Svētīgais priesteris nomira 1974. gadā.
Uzrunas turpinājumā pāvests apliecināja, ka piemin arī daudzus grieķu katoļu Baznīcas mocekļus. Baznīcu Vidusāzijas valstīs veido dažādu tautību un kultūru pārstāvji, kurus vieno ticība Jēzum Kristum. Kazahstānā strādā bīskapi un priesteri no daudzām valstīm. "Baznīcas skaistums atmirdz ticīgo dzīves liecībās. Mēs esam viena ģimene, kurā neviens no svešinieks," uzsvēra Svētais tēvs.
Runājot par mazo katoļu kopienu, kas sastāda tikai vienu procentu no iedzīvotāju kopskaita, pāvests skaidroja, ka "būt mazai Baznīcai, mazam ganāmpulkam, nozīmē paļauties uz Kungu un pazemīgi kalpot cilvēkiem". Viņš aicināja garīdzniekus stiprināt brālību, rūpēties par trūcīgajiem un dzīves ievainotajiem, drosmīgi liecināt par patiesību un cīnīties pret korupciju. Nabadzība garā ir svētība Baznīcai, sacīja pāvests. Nemitīgās palīdzības Dievmātes katedrāli 2001. gadā apmeklēja svētais Jānis Pāvils II.
