Benedikts XVI atgādina: "Nav divu pāvestu"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Benedikts XVI atkāpās no pāvesta amata pirms 8 gadiem. Viņš apgalvo, ka to nekad nav nožēlojis, un tiem, kuri meklē “sazvērestības teorijas”, atkārto, ka tā bija viņa paša brīvā izvēle, ko viņš izdarīja vecuma dēļ.
“Tas bija grūts lēmums”, atzīst emeritētais pāvests, “bet es to pieņēmu pilnīgi apzināti, un uzskatu, ka izdarīju pareizi. Daži mani mazliet ‘fanātiskie’ draugi joprojām dusmojas un negrib pieņemt manu lēmumu”. Tālāk Benedikts XVI norāda uz dažām “sazvērestības teorijām”: “Daži teica, ka tā [atkāpšanās] notika Vatileaks skandāla dēļ, citi sacīja, ka tai par iemeslu bija geju lobija sazvērestība, vēl citi – ka tas bija gadījuma ar lefevristu konservatīvo teologu Ričardu Viljamsonu rezultāts”. “Viņi negrib ticēt apzināti izdarītai izvēlei. Taču mana sirdsapziņa ir tīra”, piebilst emeritētais pāvests.
Benedikts XVI intervijā piemin arī pāvesta Franciska gaidāmo ceļojumu uz Irāku. Viņš saka: “Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgs ceļojums. Diemžēl, tas iekrīt ļoti sarežģītā laikā, kas to padara arī par bīstamu ceļojumu – gan drošības apsvērumu, gan Covid dēļ. Bez tam situācija Irākā ir nestabila. Es pavadīšu Francisku ar savām lūgšanām”.
Atgādinām, ka Benedikts XVI paziņoja par savu atkāpšanos 2013. gada 11. februārī, kardinālu konsistorija laikā, bet 28. februārī pārstāja pildīt svētā Pētera pēcteča amata pienākumus. Sasaucis kardinālus, viņš sacīja: “Vairākkārt izmeklējis Dieva priekšā savu sirdsapziņu, esmu nonācis pie pārliecības, ka sakarā ar lielo gadu skaitu mani spēki nav vairs piemēroti tam, lai varētu adekvāti pildīt Pētera kalpojumu. Es labi apzinos, ka šo kalpojumu, ņemot vērā tā garīgo būtību, jāveic ne tikai ar darbiem un vārdu, bet arī, pie tam ne mazākā mērā, ar ciešanām un lūgšanu. Tomēr, lai vadītu sv. Pētera laivu un sludinātu Evaņģēliju mūsdienu pasaulē, kas pakļauta straujām pārmaiņām un ko saviļņo ticības dzīvei ļoti svarīgi jautājumi, ir nepieciešams gan miesas, gan gara spēks. Šo pēdējo mēnešu laikā šis spēks manī ir tik ļoti izsīcis, ka man jāatzīst, ka vairs nespēju labi veikt man uzticēto kalpojumu. Tāpēc, labi apzinoties to, cik šis solis ir nopietns, es pilnīgi brīvi paziņoju, ka atsakos no Romas bīskapa, Svētā Pētera pēcteča kalpojuma, ko kardināli man uzticēja 2005. gada 19. aprīlī. Tādējādi no 2013. gada 28. februāra, plkst. 20.00, Romas bīskapa sēdeklis, Svētā Pētera sēdeklis, būs vakants, un tiem, kuriem ir pienākums to darīt, nāksies sasaukt konklāvu, lai ievēlētu jaunu pāvestu.”
Jau 2010. gadā iznākušajā grāmatā-intervijā “Pasaules gaisma” mēs lasām šādus Benedikta XVI vārdus: “Kad pāvests sāk apzināties, ka fiziski, mentāli un garīgi vairs nespēj veikt sev uzticētos pienākumus, tad viņam ir tiesības, un dažos gadījumos arī pienākums atkāpties”.
Ja ielūkojamies Kanonisko tiesību kodeksā, tad redzam, ka Baznīcas tiesības, patiešām, šādu iespēju paredz. Tur lasām: “Gadījumā, ja Romas pāvests atsakās no sava amata, ir nepieciešams, lai atteikšanās būtu izdarīta pēc brīvas gribas un tiktu attiecīgi apliecināta. Nav nepieciešams, lai to kāds pieņemtu” (KTK 332, 2). 2013. gada 11. februāra konsistorijā abi nosacījumi tika ievēroti.
