Meklēt

Vatican News
VATICAN-RELIGION-POPE-ADVENT

Kā varam piedzīvot mūžības ienākšanu laikā?

Piektdienas, 11. decembra, rītā pāvests un Romas kūrijas darbinieki noklausījās kardināla Ranjero Kantalamessas sagatavotās otrās Adventa laika pārdomas. Tās bija veltītas mūžīgajai dzīvei. “Nevis tas, kurš ilgojas pēc mūžības, nicina pasauli un šīszemes dzīvi, bet, tieši pretēji, tas, kurš pēc tās neilgojas”, sacīja kardināls.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Ranjero Kantalamessa atzina, ka šajā pandēmijas laikā vēl vairāk atklājās, cik viss ir trausls un pārejošs. Viss paiet: bagātības, veselība, skaistums, fiziskais spēks… Lai to redzētu, pietiek salīdzināt divas savas vai kādas slavenības fotogrāfijas – vienu šodienas un otru divdesmit vai trīsdesmit gadus senu fotogrāfiju. Dzīves steigas pārņemti, mēs to vairs nepamanām, mēs nespējam apstāties, lai izdarītu vajadzīgos secinājumus. Un, lūk, viss, ko līdz šim uzskatījām par pašsaprotamu, vienā mirklī izrādījās esam trausls kā, piemēram, ledus, kas pēkšņi ieplaisā zem jautra slidotāja kājām.

Globālā krīze, ko šobrīd piedzīvojam, var kļūt par izdevību, lai mēs atviegloti atklātu, ka, neraugoties uz visu, ir tomēr kāds stingrs pamats, kāda klints, uz kuras varam balstīt savu dzīvi – teica kardināls Kantalamessa. Tas, kas pēc būtības nekad nepaiet, ir mūžība. Mums no jauna jāatklāj ticība mūžībai – viņš uzsvēra. Ticība mūžībai ir visu lielāko reliģiju kopīgā bāze. Mums, kristiešiem, ticība mūžīgajai dzīvei nebalstās uz filozofiskām diskusijām par dvēseles nemirstību, bet tā balstās uz kaut ko ļoti konkrētu, proti, Kristus augšāmcelšanos un Viņa apsolījumu: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. (…) Es eju jums vietu sataisīt. Kad es būšu aizgājis un vietu jums sataisījis, es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu” (Jņ 14, 2-3). Mums, kristiešiem, dzīvot mūžīgi nozīmē būt kopā ar Jēzu.

Ticība mūžībai ir viens no evaņģelizācijas nosacījumiem. “Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība. (…) Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki”, raksta apustulis Pāvils (1 Kor 15, 14.19). Pāvesta nama sprediķotājs atzina, ka, īstenībā, katrs cilvēks dziļi sirdī ilgojas pēc mūžības. Atsaucoties uz pagājušā gadsimta spāņu filozofa un dzejnieka Migela de Unamuno vārdiem, viņš norādīja, ka nevis tas, kurš ilgojas pēc mūžības, nicina pasauli un šīszemes dzīvi, bet, tieši pretēji, tas, kurš pēc tās neilgojas.

Bez tam, ticība mūžībai ir arī svētdarīšanas līdzeklis. Tā ir vajadzīga, lai mēs ar atjaunotu degsmi ietu savas dzīves svētdarīšanas ceļu. Kardināls Kantalamessa uzsvēra, ka šīs ticības pirmais rezultāts ir mūsu atbrīvošana. Šī ticība dara mūs brīvus. Tā neļauj mums piesaistīties pārejošajām lietām, krāt sev mantu vai dzīties pēc slavas.

Šajā kontekstā sprediķotājs aicināja klātesošos iedomāties šādu situāciju: Cilvēks saņem pavēli tuvākajā laikā atbrīvot savu mājokli. Viņš tiek izlikts no savas dzīves vietas. Par laimi, viņam rodas iespēja tūlīt pat tikt pie jaunas mājas. Taču ko viņš dara? Viņš tērē visu savu naudu, lai atjaunotu un labiekārtotu māju, ko jāatstāj, bet nevis to, kurā tūlīt ies iekšā. Vai tas nav neprāts? – jautāja kardināls Kantalamessa.

Tagad mēs visi esam tie, kuri tiek “izlikti” no šīs pasaules. Ja mēs domājam tikai par sava laicīgā mitekļa labiekārtošanu un necenšamies darīt labos darbus, kas mūs pavadīs arī pēc nāves, tad mēs līdzināmies šim neprātīgajam vīram. Kardināls arī norādīja, ka tad, kad mums trūkst ticības mūžībai, tad mūs ļoti viegli nospiež šīs pasaules lietas un ciešanas. Tad mums viss liekas pārāk smags. Turpretī svētais Pāvils raksta, ka šā brīža ciešanas ir vieglas (sal. 2 Kor 4, 17). Viņš var šādi apgalvot tāpēc, ka raugās uz tām no mūžības perspektīvas. Kardināls Kantalamessa paskaidroja, ka šis ciešanu jūgs ir “viegls”, par ko runā apustulis, tieši tāpēc, ka tās ir “šā brīža” ciešanas. Kādā citā vietā viņš raksta: “Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta” (Rom 8, 18).

Tā kā daudzi jautā, kas mūs sagaida mūžīgajā dzīvē un ko mēs debesīs visu laiku darīsim, tad Ranjero Kantalamessa citēja vēl kādu apustuļa Pāvila vēstules fragmentu: “Ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl” (1 Kor 2, 9). Un ja tomēr kaut ko samocīti jāpaskaidro, tad teiksim, ka mūžībā mēs dzīvosim iegrimuši trīsvienīgās mīlestības bezgalīgi plašajā un bezgalīgi dziļajā okeānā – viņš sacīja. Atbildot uz jautājumu, vai tur nebūs garlaicīgi, viņš aicināja pajautāt tiem, kuri ir pa īstam iemīlējušies. Vai viņiem, piedzīvojot mīlestības kulmināciju, ir garlaicīgi un vai viņi drīzāk negribētu, lai šis brīdis ilgtu mūžīgi?

Uzrunas beigu daļā kardināls Kantalamessa atgādināja, ka ticīgajam mūžība ir ne tikai apsolījums un cerība, bet arī – klātbūtne un tagadnes pieredze. Kristū dzīvība, kas bija pie Tēva, tika mums parādīta (sal. 1 Jņ 1, 2). Līdz ar Kristu, iemiesoto Vārdu, mūžība ienāca laikā. To mēs piedzīvojam katru reizi, kad patiesi apliecinām savu ticību uz Kristu, jo tam, kurš Viņam tic, jau ir mūžīgā dzīve (sal. 1 Jņ 5, 13); katru reizi, kad pieņemam Svēto Komūniju, jo tā ir nākamās godības ķīla; katru reizi, kad klausāmies Evaņģēlija vārdus, kas ir “mūžīgās dzīves vārdi” (Jņ 6, 68) – skaidroja pāvesta nama sprediķotājs, piebilstot, ka šīs mūžības klātbūtne laikā ir Svētais Gars.

11 decembris 2020, 10:12