Meklēt

Vatican News
VATICAN-RELIGION-POPE-ADVENT

Ziemassvētki – Dieva pazemības svētki

“Kristus ir klātesošs ne tikai pasaules un Baznīcas laivā, bet arī manas dzīves mazajā laivā”, sacīja kardināls Ranjero Kantalamessa, piektdienas, 18. decembra, rītā uzrunājot pāvestu un Romas kūrijas darbiniekus. Šīs bija pēdējās viņa sagatavotās šī gada Adventa laika pārdomas. Runājot par pestīšanas iespējamību ārpus Baznīcas, viņš atzina, ka Dievs var glābt cilvēkus daudz vairāk veidos nekā mēs varam to iedomāties. Protams, visi šie veidi “Dievam vien zināmā veidā” tiek īstenoti ar Kristus starpniecību – viņš piebilda.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šodienas uzrunas temats bija: “Un dzīvoja starp mums” (Jņ 1, 14). Vispirms kardināls atgādināja, ka laiva, kurā atrodas Jēzus, nevar nogrimt, jo Dievs nevar pazust. Savā laikā mācekļi, peldot pa sabangoto jūru, sauca Jēzum: “Mācītāj, vai tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” (Mk 4, 38). Un Jēzus viņiem pārmeta viņu neticību. Līdzīgu pārmetumu saņemtu no Jēzus arī mēs, ja lielajā negaisā, kas pārņēma pasauli šajā pandēmijas laikā, aizmirstu, ka neesam vieni laivā un neesam atstāti mētājamies pa viļņiem.

Ziemassvētki ļauj mums paplašināt apvāršņus. “Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums” (Jņ 1, 14). Tā ir pabeigta un neatgriezeniska darbība – uzsvēra kardināls. Dieva Dēls nonāca virs šīs zemes, un Dievs nevar pazust. “Dievs ir ar mums”, tas ir, cilvēka pusē. Viņš ir cilvēka draugs un sabiedrotais cīņā ar ļaunuma spēkiem.

Turpinājumā Ranjero Kantalamessa norādīja, ka galvenais iemesls, kāpēc mums ir tik grūti ticēt Dieva iemiesošanās noslēpumam, ir pazemības trūkums. “Tā kā es nebiju pazemīgs, es nevarēju izprast Dieva pazemību”, savā laikā rakstīja sv. Augustīns. Viņa pieredze palīdz mums izprast modernā ateisma dziļāko sakni un atklāj, kāds ir vienīgais veids, kā to pārvarēt. Vienīgais veids ir nolikt pie malas augstprātību un pieņemt Dieva pazemību. Pazemība sniedz mums atslēgu, lai izprastu iemiesošanos – uzsvēra kardināls.

Dievs ir mīlestība un tādēļ Viņš ir pazemība. Mīlestība rada atkarību no mīļotā cilvēka. Taču tā ir tāda atkarība, kas nevis pazemo, bet dara laimīgus – skaidroja Kantalamessa. Divi jēdzieni “Dievs ir mīlestība” un “Dievs ir pazemība” ir kā vienas medaļas divas puses. Taču kas ir Dieva pazemība, un kādā ziņā Jēzus var teikt: “Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi” (Mt 11, 29)?

Pāvesta nama sprediķotājs paskaidroja, ka pazemība nepastāv tanī, ka esam mazi jeb niecīgi (mēs varam būt niecīgi, bet nebūt pazemīgi); tā nepastāv tanī, ka izliekamies vai uzskatām sevi par niecīgiem (tā iemesls var būt nepareiza izpratne par sevi); tā nepastāv tanī, ka pasludinām sevi par pazemīgiem; pazemība pastāv tanī, ka mēs kļūstam mazi mīlestības dēļ, lai celtu augstāk citus. Tādā ziņā īsti pazemīgs ir tikai Dievs.

Ziemassvētki ir Dieva pazemības svētki. Lai svinētu tos garā un patiesībā, mums ir jākļūst maziem. Mums ir jānoliecas tāpat kā noliecamies, lai ieietu pa mazajām Kristus Dzimšanas bazilikas durvīm Betlēmē.

Kardināls Kantalamessa atgādināja, ka Ziemassvētku noslēpuma būtība ir meklējama šeit: “Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums”. Dievs ir ar mums uz visiem laikiem, neatgriezeniski – viņš uzsvēra. Kristus ir mūsu vidū ne tādēļ, ka par Viņu visu laiku tiek rakstīts un runāts, bet tādēļ, ka Viņš ir augšāmcēlies un dzīvo saskaņā ar Garu. Baznīcas uzdevums ir atklāt Kristus reālo klātbūtni pasaulē, un nevis tikai sludināt nākamo pestīšanu.

Jāņa Kristītāja laikā cilvēkiem visgrūtāk bija pieņemt Jēzus cilvēciskumu, Viņa fizisko miesu. Tā bija visā līdzīga mums, izņemot grēku. Šodien visgrūtāk ir pieņemt Viņa mistisko miesu Baznīcu – atzina Kantalamessa. Baznīca ir tik līdzīga visai pārējai cilvēcei, ka pat grēks nav izslēgts. Tāpat kā Jānis Kristītājs atklāja saviem laikabiedriem Kristu Viņa cilvēciskajā miesā, tāpat arī šodien jāpalīdz cilvēkiem Viņu saskatīt Viņa Baznīcas nabadzībā un niecīgumā, kā arī mūsu pašu niecīgumā un trauslumā.

Kristus kļuva nabags mūsu dēļ (sal. 2 Kor 8, 9). Šī patiesība ļauj mums labāk izprast šodien pastāvošās nabadzības problēmu un to, kādai pret to ir jābūt kristiešu attieksmei. Atšķirība starp iemiesošanās faktu (sal. Jņ 1, 1-14) un tās veidu (sal. Fil 2, 5 un sek.) sniedz mums biblisku un teoloģisku pamatojumu tam, kāpēc Baznīca izrāda priekšroku nabagiem, kā par to runā Vatikāna II koncils. Koncila novērotājs Žans Gitons rakstīja, ka koncila tēvi “no jauna atklāja nabadzības sakramentu, tas ir, Kristus klātbūtni zem cietēju zīmēm”.

“Nabadzības ‘sakraments’ – tie ir spēcīgi, taču pamatoti vārdi”, atzina kardināls Kantalamessa. Ja iemiesojoties, Vārds savā ziņā pieņēma katru cilvēku (tā domāja grieķu Baznīcas tēvi), tad, ņemot vērā veidu, kādā īstenojās iemiesošanās, Viņš īpaši pieņēma nabagu, pazemīgo, cietēju. “Viņš ‘iedibināja’ šo zīmi tāpat kā iedibināja Euharistiju”, sacīja kardināls. Tas, kurš teica par maizi “Šī ir mana Miesa”, izteicās arī par nabagiem, sakot, ka ko jūs būsiet vai nebūsiet darījuši izsalkušajam, izslāpušajam, ieslodzītajam utt., to jūs būsiet vai nebūsiet Viņam darījuši (sal. Mt 25, 31 un sek.).

Kādas ir tā visa sekas eklezioloģiskā plāksnē? Sv. Jānis XXIII runāja par “Nabagu Baznīcu”. Kardināls paskaidroja, ka šis jēdziens ir daudz plašāks nekā mēs varbūt domājam. Nabagu Baznīca nesastāv tikai no Baznīcas nabagiem. “Zināmā mērā visi pasaules nabagi – vai viņi būtu kristīti vai nē – tai pieder”, skaidroja Ranjero Kantalamessa. Šeit varētu iebilst, ka viņiem taču nav ticības, viņi nav kristīti. Tā ir taisnība, taču arī Svētie nevainīgie bērniņi, kuru svētkus svinam uzreiz pēc Ziemassvētkiem, nebija kristīti. Viņu nabadzība un ciešanas, ja tās ir nevainīgas, Dieva acīs ir viņu asins kristība. Dievs var glābt cilvēkus daudz vairāk veidos nekā mēs varam iedomāties. Protams, visi šie veidi “Dievam vien zināmā veidā” tiek īstenoti ar Kristus starpniecību – uzsvēra kardināls.

Viņš arī paskaidroja, ka nabagi pieder Kristum tādēļ, ka Kristus pats viņus pieskaitīja kā sev piederīgus. Tas, protams, nenozīmē, ka pietiktu būt nabagam vai izsalkušam, lai automātiski nonāktu debesīs. “Tātad, Kristus Baznīca ir daudz lielāka nekā tā ir saskaņā ar cipariem un statistikām”, atzina kardināls Kantalamessa.

Marijai un Jāzepam viesnīcā nebija mājvietas (Lk 2, 7). Arī šodien nabagiem nav vietas “pasaules viesnīcā”, taču vēsture parādīja, kurā pusē stāvēja Dievs un kurā pusē jāatrodas Baznīcai. Iet pie nabagiem nozīmē atdarināt paša Dieva pazemību. Tas nozīmē kļūt maziem aiz mīlestības, lai palīdzētu otram piecelties.

Noslēgumā kardināls atgādināja, ka Kristus ir klātesošs ne tikai pasaules un Baznīcas laivā, bet arī manas dzīves mazajā laivā. Pandēmija ar visiem tās ierobežojumiem daudziem var kļūt par iespēju atklāt, ka Dievu varam sastapt, ne tikai ejot uz baznīcu, bet ka varam Viņu pielūgt “garā un patiesībā” un uzturēt ar Jēzu kontaktu, esot ieslēgti arī mājās vai savā istabā. Bez šaubām, kristietis nekad nevarēs iztikt bez Euharistijas un ticīgo kopienas – uzsvēra kardināls. Taču tad, kad viņam tas tiek liegts kāda nopietna ārēja šķēršļa dēļ, viņam nevajadzētu domāt, ka viņa kristīgā dzīve apstājas. Svarīgi, lai, pateicoties ticībai, viņa sirdī piedzimtu Jēzus.

18 decembris 2020, 14:29