Meklēt

Vatican News

Eitanāzija ir noziegums pret dzīvību

Ticības Mācības kongregācija laidusi klajā pāvesta apstiprinātu vēstuli “Samaritanus bonus”, kurā, ņemot vērā pēdējo gadu gadījumus, tiek stingri nosodīta jebkāda eitanāzija un asistētā pašnāvība, un izteikts atbalsts ģimenēm un veselības aprūpes darbiniekiem.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Neizārstējams nekad nav sinonīms [vārdam] neārstējams” – teikts dokumentā. Tam, kura slimība ir nonākusi pēdējā stadijā, tāpat kā tam, kuram, dzimstot, tiek paredzēta ierobežota izdzīvošanas iespēja, ir tiesības būt pieņemtam, aprūpētam un mīlētam. Baznīca ir pret “terapeitisko forsēšanu”, tomēr tā uzstājīgi atgādina, ka “eitanāzija ir noziegums pret cilvēka dzīvību” un ka “jebkāda formāla vai tieša materiāla līdzdalība šī akta veikšanā ir smags grēks”, ko neviena vara “nevar likumīgi” uzspiest vai atļaut. Par to visu lasām dokumentā “Samaritanus bonus”. Tā ir Ticības Mācības kongregācijas vēstule “par personu aprūpi dzīves kritiskajās un beigu stadijās”, ko pāvests Francisks apstiprināja 2020. gada jūnijā, bet kas tika publicēta 22. septembrī.

Labā Samarieša aktualitāte

Dokuments, kurā tiek atgādināta jau vairākkārt iepriekš Baznīcas paustā nostāja šajā jautājumā, bija nepieciešams tāpēc, ka aizvien biežāk sastopamies ar eitanāzijas gadījumiem un aizvien lielāks ir to valstu skaits, kuras ar likumu atļauj veikt eitanāziju un izdarīt asistēto pašnāvību ne tikai smagi slimajiem, bet arī vientuļajiem cilvēkiem un tiem, kurus skārušas psiholoģiskas problēmas. Vēstules mērķis – sniegt konkrētas norādes, lai aktualizētu Labā Samarieša vēsti. Arī tad, kad izdziedināšana nav iespējama vai ir mazas izredzes to panākt, medicīniskā, psiholoģiskā un garīgā aprūpe aizvien saglabājas kā neizbēgams pienākums, jo pretējā gadījumā tā būtu slimnieka necilvēcīga atstāšana novārtā – teikts dokumentā.

Neizārstējams, bet nekad – neārstējams

“Izārstēt, ja iespējams, ārstēt vienmēr.” Šie Jāņa Pāvila II vārdi parāda, ka vārds “neizārstējams” nekad nav sinonīms vārdam “neārstējams” jeb “neaprūpējams”. Aprūpēt līdz galam, “būt kopā ar” slimnieku, sniegt viņam atbalstu, viņu uzklausot, ļaut viņam sajust, ka viņš ir mīlēts – tas ir tas, kā rezultātā var palīdzēt viņam izvairīties no vientulības un bailēm no ciešanām un nāves. Vēstulē norādīts, ka šie elementi ir galvenie iemesli, kāpēc cilvēki pieprasa eitanāziju vai asistēto pašnāvību. Vienlaikus tiek atzīts, ka bieži vien paši ārsti ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli un atņem dzīvību tādiem slimniekiem, kuri nekad nebija gribējuši eitanāziju. Visa dokumenta saturs ir koncentrēts uz sāpju un ciešanu jēgu Evaņģēlija un Jēzus upura gaismā. “Sāpes ir iespējams paciest tikai tad, kad ir cerība”, lasām vēstulē, un cerība, ko slimniekam sniedz Kristus, ir tā, kas saistās ar Viņa paša klātbūtni, ar Viņa reālo tuvību. Ar paliatīvo aprūpi vien nepietiek, ja nav neviena, kas atrastos līdzās slimajam un parādītu viņam viņa vienreizējo un neatkārtojamo vērtību.

Dzīvības neaizskaramā vērtība

Dzīvības neaizskaramā vērtība ir dabiskā morāles likuma pamatpatiesība un tiesiskās kārtības galvenais pamats – lasām dokumentā. Tāpat kā nedrīkstam otru cilvēku padarīt par savu vergu, pat ja viņš to lūgtu, tāpat arī nedrīkstam izvēlēties tieši vērsties pret cilvēka dzīvību, pat ja viņš to lūdz. Nogalināt slimnieku, kurš prasa eitanāziju, nenozīmē respektēt un novērtēt viņa autonomiju, bet, tieši pretēji, tas nozīmē neatzīt viņa brīvību, ko lielā mērā ierobežo viņa slimība un sāpes, un viņa dzīvības vērtību. Tā rīkojoties, mēs izlemjam Dieva vietā, kad cilvēkam nomirt. Tādēļ “aborts, eitanāzija un arī brīvprātīgā pašnāvība iznīcina civilizāciju” un “nodara lielu negodu Radītājam”.

Šķēršļi, kas nomelno dzīvības svētumu

Dokumentā tiek minēti daži faktori, kas ierobežo spēju apzināties dzīvības vērtību. To vidū ir termina “cienīga nāve” lietošana, maldīga izpratne par “līdzjūtību” un pieaugošais individuālisms, kas ved pie vientulības.

Baznīcas maģistērijs

Baznīca galīgi un nepārprotami apstiprina, ka eitanāzija ir “noziegums pret cilvēka dzīvību”, akts, kas ir “pēc būtības ļauns”, lai kādi būtu apstākļi. Jebkāda formāla vai tieša materiāla sadarbība šī akta veikšanā ir smags grēks, ko neviena vara “nevar likumīgi” uzspiest vai atļaut. Līdz ar to arī tie, kuri pieņem likumus par eitanāziju un asistēto pašnāvību, smagi grēko un ir vainīgi ieļaunojumā, jo šādi likumi deformē sirdsapziņas. Eitanāzija paliek nepieļaujama pat tad, ja arī izmisums un bailes var mazināt un pat atcelt tā cilvēka personīgo atbildību, kurš to lūdz. “Tātad, vienmēr ir runa par maldīgu izvēli”, un medicīnas personāls nekad nedrīkst ķerties ne pie kādiem eitanāzijas veidiem – arī tad nē, ja cilvēks to lūdz, un vēl mazāk, ja to lūdz viņa tuvinieki. Tādēļ likumi, ar kuriem eitanāzija tiek legalizēta, ir netaisnīgi likumi. Smagi slimo slimnieku lūgumu pēc nāves jāsaprot nevis kā īstu eitanāzijas vēlēšanos, bet kā lūgumu pēc palīdzības un mīlestības.

Nē terapeitiskai forsēšanai

Dokumentā tiek skaidrots, ka “sargāt miršanas cieņu” nozīmē izslēgt gan nāves paātrināšanu, gan arī tā saukto “terapeitisko forsēšanu”, tas ir, izmantot mūsdienu medicīniskos līdzekļus, ar kuriem var “mākslīgi aizkavēt nāves iestāšanos, kad pacientam šādos gadījumos nav īsti nekāda labuma”. Tas nozīmē, ka neizbēgami tuvojoties nāvei, “ir atļauts pieņemt lēmumu atteikties no tādas ārstēšanas”, kas tikai nevajadzīgi paildzinātu cilvēka ciešanas. Tomēr nedrīkst pārtraukt normālo aprūpi, kas pienākas slimniekam. Runa ir par atteikšanos tikai no ārkārtējiem un nesamērīgiem līdzekļiem. Taču aizvien saglabājas pienākums nodrošināt cilvēku ar ēdienu un dzērienu, tāpēc ka tā ir pamata aprūpe, ko pienākas sniegt katram cilvēkam. Svarīgi ir paragrāfi, kas dokumentā tiek veltīti paliatīvās aprūpes tematam. Paliatīvā aprūpe tiek definēta kā “vērtīgs un neaizstājams līdzeklis” pacienta aprūpēšanā. Tā izslēdz jebkādu eitanāzijas vai asistētās pašnāvības iespēju un ietver sevī garīgās palīdzības sniegšanu slimniekam un viņa ģimenes locekļiem.

Palīdzība ģimenēm

Svarīgs aprūpes faktors ir tāds, lai slimnieks nejustos kā nasta, bet lai viņš sajustu savu dārgo tuvinieku tuvumu un atbalstu. Šajā sakarā ģimenei ir nepieciešama palīdzība un piemēroti līdzekļi. Tādēļ dokumentā tiek uzsvērts, ka valstīm pienākas atzīt ģimenes sociālo lomu kā primāru un fundamentālu lomu un tās neaizvietojamo nozīmi, kā arī atvēlēt ģimeņu atbalstīšanai nepieciešamos resursus un struktūras.

Ārstēšana pirmsdzemdību laikā un pediatriskajā posmā

Bērnus, kuriem ir kādas deformācijas vai pataloģijas, jau kopš ieņemšanas brīža ir jāaprūpē “dzīvības cienīgā veidā”. Iedzimtu patoloģiju gadījumā, par kurām ir droši zināms, ka tās drīzumā nesīs nāvi, un, kad nav tādu ārstēšanas līdzekļu, ar kuriem varētu uzlabot šo bērnu stāvokli, “nekādā ziņā nedrīkst atstāt novārtā viņu aprūpi” – uzsvērts vēstulē. Viņus pienākas aprūpēt līdz pat viņu dabiskajai nāvei, nekad nepārtraucot viņu ēdināšanu un dzirdināšanu. Dokumenta autori nosoda pat dažreiz pārāk “apsēstu pirmsdzemdību diagnostiku” izmantošanu un tādas kultūras izplatīšanos, kas ir naidīga invaliditātei un līdz ar to ved pie aborta, kas “nekad nav likumīgs”.

Dziļā sedācija

Lai mazinātu sāpes tiek izmantoti medikamenti, kas var novest bezsamaņā. Baznīca apliecina, ka sedācija ir atļauta kā pacienta aprūpes sastāvdaļa, lai viņa dzīves beigas pienāktu pēc iespējas mierīgāk. Tas pats ir sakāms arī par tādām ārstēšanām, kas “tuvina nāves brīdi (kā tas ir dziļas paliatīvās sedācijas gadījumā beigu stadijā)”. Cik vien iespējams, par to vienmēr ir jāinformē pacients un jāsaņem viņa piekrišana. Taču sedācija ir nepieņemama tad, ja tā tiek pielietota, lai tieši un ar nodomu izraisītu nāvi.

Veģetatīvais stāvoklis

Arī tad, ja slimnieks atrodas bezsamaņā vai pie minimālas apziņas, pienākas atzīt viņa vērtību un sniegt viņam vajadzīgo aprūpi. Viņam joprojām ir tiesības saņemt barību un dzērienu. Dažreiz tomēr var būt gadījumi, kad “šādi mēri var kļūt nesamērīgi”, jo tie vairs nav efektīvi vai attiecīgu līdzekļu sniegšana rada pārāk lielu nastu. Dokumentā uzsvērts, ka ir jāparedz vajadzīgā atbalsta sniegšana pacientu ģimenes locekļiem, lai viņi spētu ilglaicīgi panest slimnieku, kas atrodas veģetatīvā stāvoklī, aprūpes nastu.

Sirdsapziņas iebildumi

Visbeidzot, vēstules autori pieprasa, lai vietējās Baznīcas ieņemtu skaidru nostāju šajos jautājumos, un aicina katoliskās veselības aprūpes iestādes rādīt savu priekšzīmi, atturoties no tādas rīcības, kas ir acīmredzami nemorāliska. “Sirdsapziņai nav pienākuma klausīt” tādiem likumiem, kas atbalsta eitanāziju. Šajā gadījumā pastāv “sirdsapziņas iebilduma” tiesības. Cilvēkam ir obligāts pienākums pretoties šādiem likumiem. Dokumentā norādīts, lai ārsti un veselības aprūpē strādājošie tiktu atbilstoši sagatavoti mirstošo kristīgai aprūpēšanai. Kas attiecas uz to pacientu garīgo aprūpi, kuri prasa eitanāziju, tad ir jābūt viņiem līdzās, lai vienmēr aicinātu viņus uz atgriešanos, taču nav pieļaujams neviens tāds ārējs žests, ko varētu saprast kā eitanāzijas atbalstīšanu, kā piemēram, paliekot klātesošiem tās veikšanas brīdī. Šāda klātbūtne būtu nekas cits kā līdzdalība.

22 septembris 2020, 12:20