Tās visiem pretī izstieptās rokas, liecības aktualitāte
Andrea Tornielli
1986. gada 27. oktobrī, mūsu nesenās pagātnes dramatiskajā brīdī, kad atradāmies reālu kodolkara draudu priekšā, svētais Jānis Pāvils II, drosmīgi pārvarot ne mazums arī iekšēju pretestību, saaicināja kopā Asīzē pasaules reliģiju pārstāvjus. “Šodien daudzu reliģisko līderu kopā sanākšana uz lūgšanu”, viņš sacīja, “pēc būtības ir aicinājums pasaulei apzināties, ka pastāv vēl cita miera dimensija un cits ceļš, lai to veicinātu, kas nav sarunu, politisko kompromisu vai ekonomiskās tirgošanās rezultāts, bet ir lūgšanas rezultāts, kas pat ar visām reliģiju atšķirībām pauž augstākas varas attiecības, kuras pārsniedz mūsu cilvēciskās spējas vienas pašas”. “Mēs esam šeit”, piebilda pāvests Vojtila, “tāpēc ka esam droši, ka ir vajadzīga intensīva un pazemīga lūgšana, paļāvīga lūgšana, ja vien mēs gribam, lai, beidzot, pasaule kļūtu par vietu, kur valdītu patiess un pastāvīgs miers”.
Šī gada 18. maijā mēs svinam izcilā, no viņpus dzelzs priekškara nākušā pāvesta dzimšanas simto gadadienu. Viņš sava ilgā kalpojuma Pētera pēcteča amatā laikā ieveda Baznīcu jaunajā tūkstošgadē, pieredzēja mūra, kas sadalīja Eiropu divās daļās, krišanu, cerēja, ka piedzīvos jauno miera ēru. Tā vietā, viņam, būdamam jau vecam un slimam, nācās stāties pretī jauniem kariem un destabilizējošam un nesaudzīgam terorismam, kas ļaunprātīti izmanto Dieva vārdu, lai sētu nāvi un iznīcību. Un, lai tam stātos pretī, viņš 2002. gada janvārī Azīzē atkal sasauca kopā reliģiju pārstāvjus, nekad nepadodoties civilizācijas sadursmes ideoloģijai, bet vienmēr līdz galam tēmējot uz tautu, kultūru un reliģiju savstarpējo tikšanos. Viņš bija klinšainas ticības liecinieks, liels askēts un mistiķis, un parādīja apbrīnojamu cilvēcību. Viņš runāja ar visiem un nekad neko neatstāja neizrunātu, lai tādējādi izvairītos no konflikta izcelšanās, veicinātu mierīgas pārejas un mieru un taisnīgumu. Viņš krustām šķērsām apceļoja pasauli, lai apskautu visas pasaules tautas un sludinātu tām Evaņģēliju. Viņš cīnījās, lai aizstāvētu katras cilvēka dzīvības cieņu. Viņš veica vēsturisku vizīti Romas sinagogā. Viņš bija pirmais pāvests vēsturē, kurš pārkāpa mošejas slieksni. Viņš ceļoja pa Vatikāna II koncila iezīmēto maršrutu. Viņš prata pārstaigāt jaunus un vēl neizzinātus ceļus un paziņoja, ka ir pat gatavs pārskatīt Pētera [pēcteča] kalpojuma veidu, lai tikai veicinātu kristiešu vienotību. Viņa liecība [šodien] ir aktuālāka nekā jebkad agrāk.
Tekstu tulkoja Jānis Evertovskis