Pacietība, ikdienas tikums
Federiko Lombardi, SJ
Ilgu laiku atrasties ierobežotā telpā kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, neizejot no mājām un bez alternatīvu tikšanos iespējas, un tai pašā laikā izjust bailes par iespējamu inficēšanos, kā arī bažas par nākotni, pārbaudījumam pakļauj mūsu attiecību stiprumu. Šai ziņā no ģimenēm daudz neatšķiras arī dzīve reliģiskajās kopienās, neraugoties pat uz noteiktām uzvedības regulām. Spriedze, nedrošība, nervozitāte ir likušas sevi izjust arī tur, kur neviens nav inficējies.
Daudzo tikumu vidū, kas šai laikā ir kļuvuši vēl nozīmīgāki nekā jebkad agrāk, ir arī pacietības tikums. Domāju, ka pacietība mums būs nepieciešama tāpēc, ka, kā jau zinām, būtu neprātīgi domāt, ka visi šie notikumi jau ir beigušies.
Pacietība ir ikdienas tikums. Bez tās, attiecības starp laulātajiem, ģimenes lokā, darba vidē agrāk, vai vēlāk kļūtu aizvien saspringtākas, savstarpējas berzes un konfliktu iezīmētas, un beigu beigās arī neizturamas. Ir jāpieaug citam cita pieņemšanas skolā. Lai arī šī skola ir skaista, tajā netrūkst aspektu, kas nogurdina. Mūsdienu domāšanas veids nepalīdz pieņemt šos pūliņus kā cenu par kaut ko lielāku. Tieši pretēji, tas bieži vien vairo neiecietību un citu cilvēku trūkumu un ierobežojumu kritiku, un kā problēmu vienīgo atrisinājumu viegli un ātri piedāvā saraut attiecības. Bet, vai tas ir taisnīgi?
"Mīlestības himna", ko svētais Pāvils paceļ savā pirmajā vēstulē korintiešiem (sal.13,1-13), nav jāuzskata par cēlu poētisku tekstu, bet drīzāk par "spoguli", kurā skatoties, varam pārbaudīt, vai mūsu mīlestība paliek tikai vārdos, vai arī tā atspoguļojas konkrētā ikdienas attieksmē. Svētais Pāvils uzskaita veselus 15 šādas attieksmes veidus. Pirmais no tiem ir "mīlestība ir pacietīga", pēdējais "mīlestība pacieš visu". Arī vairākiem citiem no uzskaitītajiem mīlestības attieksmes veidiem ir sakars ar pacietību. Tātad, mīlestība ir labestīga, tā nekritizē un nepiemin ļaunu.
Taču pacietība nav tikai kvalitāte, kas ir nepieciešama, ik dienas izrādot mīlestību pret mūsu dārgajiem tuviniekiem un visiem citiem, ar kuriem mums ir jāsadzīvo kopā. Tā ir arī ticības un cerības dimensija visos mūsu dzīves un vēstures notikumos. Svētais Jēkabs aicina raudzīties uz zemkopi kā tādu, kurš prot gaidīt: " Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu. Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana ir tuvu." (Jk 5, 7-8).
Pirmajiem kristiešiem pacietība bija cieši saistīta ar izturību ticībā vajāšanās un grūtībās, kādām viņi bija pakļauti kā trausla un neliela kopiena lielajos vēstures notikumos. Tāpēc, runāt par pacietību vienmēr nozīmē runāt arī par pārbaudījumiem, par ciešanām, caur kurām esam aicināti veikt savu gājumu. Svētais Pāvils mūs iekļauj dinamikā, kas aizved tālu. Šai dinamikā pacietība ir neizbēgama: "... ciešanas rada izturību, izturība pastāvību, pastāvība cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots." (Rom 5, 3-5).
Pandēmijas uzliktais pārbaudījums, bez šaubām, rada nemieru daudzu un dažādu iemeslu dēļ, tas prasa pacietīgu mīlestību attiecībās ar mums tuvajiem cilvēkiem, prasa pacietību slimībā, pacietību, cenšoties uzveikt vīrusu un atsākt solidāru gājumu ar Baznīcas un pilsonisko kopienu, kurām piederam. Vai spēsim pārvarēt nervozitāti, nogurumu un aizvērtību sevī, lai stiprinātu savās sirdīs pārbaudījumus pieredzējušo pacietības tikumu un cerību? Vēstulē ebrejiem (12) skan aicinājums neatraut skatienu no Jēzus kā pacietības un izturības pārbaudījumos piemēra. Noslēdzot runu par pārbaudījumiem, ko nāksies piedzīvot Viņa mācekļiem, bet kuros Viņš tos nepametīs, Jēzus saka pamācošus vārdus, kas ir ļoti nozīmīgi arī šodien: "Ar savu pacietību jūs iemantosiet sev dzīvību!" (Lk 21,19).
Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
