Pāvesta vēstījums Lielajam gavēnim: Samierinieties ar Dievu!
"Kristus vietā mēs jūs lūdzam: samierinieties ar Dievu!" (2Kor 5,20)
Dārgie brāļi un māsas,
šogad Kungs mums atkal dāvā labvēlīgu laiku, lai ar atjaunotām sirdīm mēs gatavotos svinēt lielo Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, mūsu personīgās un kopīgās kristīgās dzīves stūrakmeni. Mums nepārtraukti ir jāatgriežas pie šī noslēpuma prātā un sirdī, lai tas mūsos augtu tādā mērā, ka mēs būtu atvērti tā garīgajam spēkam un atbildētu ar brīvību un augstsirdību.
1. Pashālais noslēpums kā atgriešanās pamats
Kristiešu prieks plūst no Jēzus nāves un augšāmcelšanās Labās vēsts klausīšanās un pieņemšanas. Šī kerigma izsaka mīlestības noslēpumu "tik īstu, tik patiesu, tik konkrētu, ka tas mūs aicina uz atklātības un auglīga dialoga attiecībām" (Christus Vivit, 117). Tas, kurš tic šim vēstījumam, noliedz melus, ka mūsu dzīve ir mūsu un ar to varam darīt, ko vēlamies. Drīzāk dzīve dzimst no Dieva, mūsu Tēva, mīlestības, no Viņa vēlmes mums dāvāt dzīvi pārpilnībā (sk. Jņ 10,10). Ja tā vietā mēs klausām kārdinošo "melu tēva" balsi (Jņ 8,44), mēs riskējam ieslīgt bezjēdzības bezdibenī un pieredzēt elli šeit virs zemes, jo pārāk daudz traģisku notikumu personīgajā un kolektīvajā cilvēciskajā pieredzē diemžēl par to liecina.
Šajā 2020. gada gavēnī es vēlētos dalīties ar ikvienu kristieti tajā, ko es rakstīju jauniešiem apustuliskajā pamudinājumā Christus Vivit: "Turiet jūsu acis pievērstas uz krustā sistā Kristus izstieptajām rokām, ļaujiet sevi glābt atkal un atkal. Un kad jūs dodaties sūdzēt grēkus, stipri ticiet Viņa žēlsirdībai, kura jūs atbrīvo no vainas. Kontemplējiet Viņa asinis, izlietas ar tik lielu mīlestību, un ļaujiet tām sevi attīrīt. Šādā veidā jūs varat atdzimt no jauna" (Nr. 123). Jēzus Pasha nav pagātnes notikums; drīzāk, pateicoties Svētā Gara spēkam, tas ir vienmēr klātesošs, darot mūs spējīgus ieraudzīt un ar ticību pieskarties Kristus miesai tajos, kuri cieš.
2. Nepieciešamība atgriezties.
Ir labi dziļāk kontemplēt pashālo noslēpumu, caur kuru mums ir piešķirta Dieva žēlsirdība. Patiesi, žēlsirdības pieredze ir iespējama tikai "personai pret personu" attiecībās ar krustā sisto un augšāmcēlušos Kungu, kurš "mani mīlējis un atdevis sevi par mani" (Gal 2,20), sirsnīgā dialogā starp draugiem. Tādēļ lūgšana gavēnī ir tik svarīga. Pat vairāk nekā pienākums, lūgšana ir mūsu vajadzība atbildēt Dieva mīlestībai, kas vienmēr mūs pavada un uztur. Kristieši lūdzas, zinot, ka ir necienīgi, tomēr joprojām mīlēti. Lūgšana var izpausties dažādos veidos, bet Dieva acīs patiesa nozīme ir tam, ka tā dziļi iespiežas mūsos, šķeļ mūsu sirds cietību, lai mūs arvien pilnīgāk atgrieztu pie Dieva un Viņa gribas.
Šajā labvēlīgajā laikā mēs ļausim sevi vest kā Izraēli tuksnesī (sk. Hos 2,14), tā, lai mēs beidzot sadzirdētu sava Līgavaiņa balsi un ļautu tai mūsos atbalsoties vēl dziļāk. Jo pilnīgāk mēs esam saderinājušies ar Viņa vārdu, jo vairāk mēs piedzīvosim žēlsirdību, kuru Viņš mums brīvi dāvā. Neļausim šim žēlastības laikam veltīgi paiet muļķīgā ilūzijā, ka mūsu varā ir noteikt laiku un līdzekļus, lai atgrieztos pie Viņa.
3. Dieva dedzīgā vēlēšanās pēc dialoga ar Saviem bērniem.
Fakts, ka Kungs atkal mums dāvā labvēlīgu laiku, lai mēs atgrieztos, nekad nedrīkst tikt uzskatīts kā pašsaprotams. Šai jaunajai iespējai vajadzētu mūsos atmodināt pateicības sajūtu un izkustināt mūs no mūsu slinkuma. Neraugoties uz dažkārt traģisko ļaunuma klātbūtni mūsu dzīvē, kā arī Baznīcas un pasaules dzīvē, šī iespēja mainīt mūsu kursu pauž Viņa nelokāmo gribu nepārtraukt ar mums dialogu par pestīšanu. Krustā sistajā Jēzū, kurš nepazina grēku, bet mūsu dēļ tika padarīts par grēku (sk. 2Kor 5,21), šī glābjošā griba veda Tēvu uz to, ka Viņš uzkrāva Savam Dēlam mūsu grēku smagumu, izsakoties pāvesta Benedikta XVI vārdiem: "Dievs pagriezās pats pret sevi" (Deus Caritas Est, 12). Jo Dievs mīl arī savus ienaidniekus (sk. Mt 5,43–48).
Dialogam, kuru Dievs vēlas uzsākt ar ikvienu no mums caur sava Dēla pashālo noslēpumu, nav nekā kopēja ar tukšu pļāpāšanu, kā tas tika piedēvēts senajiem Atēnu iedzīvotājiem, kuriem "nekas cits nerūpēja, kā vienīgi kaut ko jaunu runāt vai klausīties" (Apd 17,21). Šāda tukša pļāpāšana, kuru nosaka tukša un virspusēja ziņkāre, raksturo pasaulīgumu ikvienā vecumā, mūsdienās tas var izraisīt arī nepareizu plašsaziņas līdzekļu izmantošanu.
4. Bagātība, kurā dalīties, nevis paturēt sev.
Likt pashālo noslēpumu mūsu dzīves centrā nozīmē izjust līdzjūtību pret krustā sistā Kristus ievainojumiem, klātesošiem daudzos nevainīgos kara upuros, uzbrukumos dzīvībai, sākot no nedzimušā līdz cilvēkiem gados, un dažādās vardarbības formās. Tie ir sastopami arī dabas katastrofās, zemes labumu nevienlīdzīgā sadalē, cilvēku tirdzniecībā visās tās formās un nevaldāmās slāpēs pēc peļņas, kas ir elkdievības veids.
Arī šodien ir nepieciešams aicināt labas gribas vīriešus un sievietes dalīties ar žēlastības dāvanām, savu mantu, ar tiem, kuri ir vislielākā vajadzībā, kā līdzekli personīgai dalībai labākas pasaules celšanā. Žēlsirdīga došana mūs padara cilvēcīgākus, turpretī slepeni krājumi riskē mūs padarīt mazāk cilvēcīgus, ieslodzītus mūsu pašu egoismā. Mēs varam un mums jāiet vēl tālāk un jāapsver mūsu ekonomiskās dzīves strukturālie aspekti. Šī iemesla dēļ šā gada gavēņa vidū no 26. līdz 28. martam es esmu sasaucis tikšanos Asīzē ar jaunajiem ekonomistiem, uzņēmējiem un pārmaiņu veicējiem, lai veidotu taisnīgāku un iekļaujošāku ekonomiku. Kā Baznīcas maģistērijs to ir bieži atkārtojis, politiskā dzīve ir izcila labdarības forma (sk. Pijs XI, uzruna Itālijas Katoļu studentu federācijai 1927. gada 18. decembrī). Tas pats attiecas uz ekonomisko dzīvi, kurai var tuvoties tajā pašā evaņģēliskajā garā, Kalna svētību garā. Es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju aizlūgt, lai mūsu gavēņa svinēšana atver mūsu sirdis, lai tās sadzirdētu Dieva aicinājumu izlīgt ar Viņu, lai mūsu skatiens būtu vērsts uz pashālo noslēpumu un mēs atvērtos sirsnīgam dialogam ar Viņu. Šādā veidā mēs kļūsim par to, par ko Kristus lūdz būt saviem mācekļiem: zemes sāli un pasaules gaismu (sk. Mt 5,13–14).
Francisks
