Meklēt

Vatican News
Pāvests svin 83. dzimšanas dienu Pāvests svin 83. dzimšanas dienu 

Franciskam 83. Kāpēc jālūdzas par pāvestu?

Šodien, 17. decembrī, pāvests Francisks svin savu 83. dzimšanas dienu. No visas pasaules pienāk apsveikumi un apliecinājumi, ka ticīgie lūdzas par Svēto tēvu. Šajā sakarā jau iepriekš parādījās vairākas iniciatīvas ar aicinājumu lūgties par pāvestu. Kāpēc lūgšana par viņu ir tik svarīga un ko mēs varam viņam lūgt no Kunga?

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Franciska 83. dzimšanas diena iekrīt tikai dažas dienas pēc priesterības 50. gadadienas. Jau ziņots, ka ordinācijas zelta jubileju viņš svinēja 13. decembrī. Divkāršo svētku sakarā ticīgie visā pasaulē, sākot jau ar Romas diecēzi, kuras bīskaps ir pāvests, rīkoja iniciatīvas, aicinot visus lūgties, lai Kungs viņam dod spēku un drosmi un atbalsta viņu viņa kalpojumā. Katoļticīgie ir aicināti ik dienas lūgties par Svēto tēvu. Pats pāvests Francisks nemitējas viņus aicināt to darīt. Gandrīz katras uzrunas beigās viņš prasa: "Lūdzu, lūdzieties par mani! Lūdzu, neaizmirstiet par mani lūgties!" Kāpēc viņš tik neatlaidīgi to dara?

Klēra kongregācijas prefekts, kardināls Benjamino Stella paskaidroja, ka "tā nav pāvesta kaprīze". Viņš to uztver kā kaut ko ļoti nepieciešamu un svarīgu, kā kaut ko, kas viņam ir vajadzīgs. Viņam ir jājūt, ka Dieva tauta viņam ir līdzās, un šī garīgā tuvība īpaši izpaužas lūgšanā. Dieva tauta ar savām lūgšanām pavada savu ganu viņa ceļā. Uz to Francisks norādīja jau sava pontifikāta sākumā. 2013. gada 13. martā, kad viņš tika ievēlēts par pāvestu un izgāja uz Svētā Pētera bazilikas lodžijas, viņš pazemīgi noliecās tautas priekšā, lai saņemtu tās svētību. Tas bija lūgšanas brīdis. Francisks toreiz sacīja: "Jūs man esat vajadzīgi. Pavadiet mani ar savām lūgšanām, jo bez lūgšanas, bez Dieva klātbūtnes un palīdzības savā dzīvē es nevaru būt jūsu gans".

Šī gada septembrī, apustuliskā ceļojuma uz Mozambiku un Madagaskaru laikā, pāvests jezuītiem sacīja: "Pāvestu var atbrīvot tikai viņa tautas lūgšana". Ko viņš ar to gribēja teikt? Kardināls Stella atzina, ka tie ir mazliet mīklaini vārdi. Mēs tiešām varam jautāt, ko pāvests ar to domāja? Par kādu atbrīvošanu ir runa? No kā? Iespējams, ka dažreiz viņš ir noraizējies par to cilvēku ļaunumu, kuri viņu nemīl, kuri nepieņem viņa vēsti, par ļaunā spēkiem. Kardināls atgādināja, ka mums visiem vajadzētu apzināties nepieciešamību tikt atbrīvotiem no ļaunā. Starp citu, to mēs lūdzam, skaitot "Tēvs mūsu" lūgšanu: "Atbrīvo mūs no ļaunā". "Bet pāvesta gadījumā", piebilda Stella, "es domāju, ka ir kaut kas personisks, tāpēc ka viņu pavada ciešanas". Pāvests izteikti apzinās šo Dieva klātbūtnes nepieciešamību, vajadzību pēc Dieva, kurš viņu atbrīvo no ļaunā spēkiem, kas reizēm neļauj pasmaidīt, atņem iekšēju mieru, kuru dēļ pietrūkst miera gara.

Ko mēs ar savu lūgšanu varam dot pāvestam? – Vatikāna Radio franču programmas kolēģe jautāja kardinālam Stellam. "Es gribētu lūgt Dievu, lai Viņš tam nes mierinājumu", atbildēja kardināls. Viņš paskaidroja, ka runa ir par mierinājumu, ko sniedz no Dieva saņemtā piedošana, Dieva žēlsirdība, Viņa labvēlība, Viņa klātbūtne. Pēc tam mēs varam lūgt, lai brīžos, kad jāpieņem sarežģīti un izšķiroši lēmumi, Kungs palīdz pāvestam izvēlēties Dieva un Evaņģēlija ceļus. Mums jālūdz, lai Kungs dod Svētajam tēvam šo "garīgās izšķiršanas" dāvanu visās grūtībās, tai skaitā, reizēm arī attiecībās ar garīgajiem ganiem un Romas Kūrijas līdzstrādniekiem. Jālūdzas, lai pāvests atrod īstos vārdus un tā rīkojas, lai veidotos savstarpējas tuvākmīlestības, draudzības un palīdzības saites.

Vai jūs teiksiet, ka lūgties par pāvestu ir katra katoļa pienākums? Uz šo jautājumu kardināls Benjamino Stella atbildēja: "Noteikti! Tas ir tāds pats pienākums kā lūgšana par saviem vecākiem". Tam ir jānāk no mūsu iekšienes, no sirds. Tas ir kaut kas, ko Svētais Gars ieliek mūsu sirdī, mūsu mutē, mūsu prātā. Mums jāgriežas pie Kunga, kas ir mūsu ticības klints, un jālūdz, lai Viņš atbalsta un pavada Svēto tēvu viņa kalpojumā Baznīcai. Šis kalpojuma ceļš, ko viņš veic, reizēm ir ļoti smags un pat tumšs – norādīja kardināls.

Dažas dienas pirms dzimšanas dienas Francisks svinēja priesterības zelta jubileju. Pirms būt par pāvestu, kardinālu vai bīskapu, viņš ir Jēzus Kristus priesteris. Kādi ir viņa priesteriskās dzīves pīlāri un ko viņš gribētu atstāt mantojumā pārējiem visas pasaules priesteriem?

Atbildot uz šo jautājumu, Klēra kongregācijas prefekts norādīja, ka pāvesta Franciska priesteriskās dzīves galvenais pīlārs ir lūgšana un ikdienas saikne ar Dieva Vārdu. Tas ir pāvests, kurš lūdzas, kurš ik dienas velta savu laiku lūgšanai, Euharistijai. Viņa dievbijību un sakopotību var labi redzēt brīdī, kad viņš celebrē Svēto Misi. Tātad, viņa dzīves galvenais pīlārs ir Euharistija un dziļā lūgšanas dzīve. Bez tam, Francisks gribētu nodot tālāk mantojumā šo priestera tuvību saviem ticīgajiem. Priesterim ir jābūt savas tautas vidū. Un tam ir vajadzīga drosme. Dažreiz priesteriem patīk palikt savās sakristejās, savā "templī", taču šodien viņiem ir jāmeklē Dieva tauta tur, kur tā ir, viņiem jāiziet no sevis, jāatmet savi ieradumi. Tā ir vēsts, ko pāvests mums atkārto. Gans atrodas ceļā, tur, kur atrodas tauta, un veic kopā ar tautu tās ikdienas dzīves ceļu – norādīja kardināls Benjamino Stella.

Atgādinām, ka pāvests Francisks (Horhe Mario Bergoljo) ir dzimis 1936. gada 17. decembrī Buenosairesā itāliešu ieceļotāju ģimenē, kurā bija pieci bērni. Tēvs Mario bija dzelzceļa nozares darbinieks, bet māte Redžina Sivori – mājsaimniece. Horhe sākumā ieguva ķīmijas inženiera izglītību, bet pēc tam izvēlējās priesterības ceļu. 1958. gadā viņš iestājās jezuītu ordenī, Čīlē studēja humanitārās zinātnes, bet savā dzimtajā Argentīnā – filozofiju un teoloģiju. 1969. gada 13. decembrī Bergoljo tika iesvētīts par priesteri, bet 1973. gada 22. aprīlī salika mūža svētsolījumus jezuītu ordenī. Strādāja kā augstskolas docētājs, noviču audzinātājs, rektors un draudzes prāvests. 1986. gadā ieradās Vācijā, lai pabeigtu savu doktorāta darbu. Pēc tam kalpoja kā garīgais vadītājs un biktstēvs.

1992. gada 20. maijā svētīgais pāvests Jānis Pāvils II priesteri Horhi Mario Bergoljo nominēja par Buenosairesas palīgbīskapu. Tā paša gada 27. jūnijā viņš tika konsekrēts par bīskapu. 1997. gadā viņu nominēja par Buenosairesas koadjutorarhibīskapu, bet pēc nepilna gada – par arhibīskapu. Tādā veidā viņš kļuva par Argentīnas primasu. 2001. gada 21. februārī Jānis Pāvils II viņam piešķīra kardināla titulu. No 2005. gada līdz 2011. gadam bija Argentīnas Bīskapu konferences prezidents. Viņš ir arī vairāku grāmatu autors.

17 decembris 2019, 13:59