Meklēt

Vatican News
Betlēmes notikuma atveidojums Svētā Pētera bazilikā 2018. gadā Betlēmes notikuma atveidojums Svētā Pētera bazilikā 2018. gadā 

Pāvests aicina turpināt skaisto Betlēmes silīšu veidošanas tradīciju

Svētdien, 1. decembrī, Vatikāns publicēja pāvesta Franciska apustulisko vēstuli "Admirabile signum" par Betlēmes silītes nozīmi un vērtību. Šajā dienā, iesākot Adventa laiku, Svētais tēvs apmeklēja Grečo, kur Asīzes Francisks 1223. gadā izveidoja pirmo Betlēmes silīti, un tur parakstīja minēto dokumentu. Viņš sarakstīja šo deviņas lappuses garo vēstuli, lai palīdzētu ticīgo tautai labāk izprast Ziemassvētku notikuma atveidojuma nozīmi.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

"Brīnišķīgā Betlēmes silītes zīme, kas ir tik dārga kristīgajai tautai, vienmēr izraisa izbrīnu un aizkustinājumu", raksta pāvests. "Attēlot Jēzus dzimšanas notikumu nozīmē ar vienkāršību un prieku pasludināt Dieva Dēla Iemiesošanās noslēpumu". Francisks aicina, lai mēs, kontemplējot Ziemassvētku notikumu, dotos garīgā ceļā un atklātu, ka Dievs mūs mīl tik ļoti, ka vienojas ar mums, lai arī mēs varētu būt ar Viņu vienoti.

Pāvests paskaidro, ka ar šo vēstuli grib atbalstīt mūsu ģimeņu skaisto tradīciju, kas saistās ar Betlēmes silīšu veidošanu īsi pirms Ziemassvētkiem. Tās tiek iekārtotas mājās, darba vietās, skolās, slimnīcās, cietumos, pilsētu laukumos. Tas patiešām ir radošās fantāzijas vingrinājums – viņš atzīst. Ieliekot visdažādākos materiālus, mēs radām skaistus mākslas darbus. Mēs to apgūstam jau no bērna kājas, kad tētis, mamma un vecvecāki nodod tālāk šo priecīgo tradīciju, kurā ir ietverta liela garīgā bagātība. "Novēlu, lai šī tradīcija nekad netiktu pārtraukta", raksta Svētais tēvs, izsakot cerību, ka tur, kur tā, gadījumā, ir apsīkusi, atkal tiks atklāta un atjaunota.

Vēstulē pāvests norāda uz latīņu vārda "praesepium", ko latviski esam ieraduši apzīmēt ar vārdu "silīte", etimoloģisko nozīmi, kā arī runā par Betlēmes notikuma atveidojuma pirmsākumiem. Atsaucoties uz sv. Augustīnu, viņš saka, ka Jēzus, "noguldīts silītē, kļuva par mūsu barību". Runājot par Asīzes Francisku, viņš atzīmē, ka šis svētais ar šo vienkāršo zīmi veica "lielu evaņģelizācijas darbu". "Viņa mācība iespiedās kristiešu sirdīs un saglabājas līdz pat mūsdienām kā autentisks un vienkāršs veids, kādā atkal parādīt mūsu ticības skaistumu".

Svētais tēvs skaidro, ka Betlēmes silīte izraisa tik lielu izbrīnu un aizkustinājumu tāpēc, ka tā atklāj Dieva maigumu. Dievs noliecas pār mūsu niecīgumu, kļūst nabags un aicina mūs sekot Viņam pa pazemības ceļu, lai satiktu Viņu un žēlsirdīgi Viņam kalpotu savos vistrūcīgākajos brāļos un vistrūcīgākajās māsās.

Vēstulē tiek runāts arī par dažādām Betlēmes silītes zīmēm – par zvaigžņoto debess jumu nakts tumsā un klusumā, par mājām un pilīm, kalniem, strautiem, mājdzīvniekiem un eņģeļiem. Nakts reizēm apņem arī mūsu dzīvi. "Tomēr arī tādos brīžos", uzsver pāvests, "Dievs mūs nepamet vienus, bet ierodas ar savu klātbūtni" un "nes gaismu tur, kur valda tumsa, un apgaismo tos, kuri iet cauri ciešanu tumsai.

Bez tam, reizēm parādās skati ar māju un seno piļu drupām, kas ir "kritušās cilvēces redzamās zīmes". Jēzus ir atnācis, lai to dziedinātu un atjaunotu. Betlēmes notikuma atveidojumā mēs varam redzēt arī kalnus, strautus, aitiņas, kas reprezentē visu radīto, kas piedalās Mesijas atnākšanas svinēšanā. Eņģeļi un zvaigzne ir zīme, ka arī mēs esam aicināti doties ceļā, lai sasniegtu grotu un pielūgtu Kungu.

Gani mums norāda uz nabagiem un pazemīgajiem, kuri prot pieņemt Iemiesošanās lielo notikumu. Tieši nabagi ir izredzētie šī noslēpuma dalībnieki. Nereti tieši viņi ir tie, kuri vislabāk saskata, ka Dievs ir mūsu vidū, kamēr Hēroda pils atrodas fonā, tā ir aizslēgta un tās iemītnieki ir kurli un nedzird prieka vēsti. Francisks uzsver, ka Dievs, piedzimstot silītē, pats uzsāk vienīgo īsto revolūciju, kas atnes cerību un piešķir cieņu visiem atstumtajiem. Runa ir par mīlestības un maiguma revolūciju.

Ap silīti parādās arī dažādi citi tēli, sākot ar kalēju un beidzot ar maiznieku. Šķiet, ka tiem nav nekāda sakara ar Evaņģēlija aprakstiem. Pāvests norāda, ka tomēr tādā veidā tiek parādīts, ka šajā Jēzus iedibinātajā jaunajā pasaulē pietiek vietas visam, kas ir cilvēcisks. Tajā ir vieta katrai radībai. Ganiņi, kalējs, maiznieks, muzikanti, sievietes, kas nes ūdens traukus, un bērni, kas rotaļājas, norāda uz ikdienas svētumu. Tādā veidā mums tiek atklāts, ka, pateicoties Jēzum, kurš dalās ar mums savā dievišķajā dzīvē, vismazākie ikdienas darbi, kas tiek veikti ar mīlestību, iegūst īpašu nozīmi un ved mūs uz debesīm.

Grotā sastopam Mariju un Jāzepu. Marija mūs māca ticībā paļauties un atdoties Dieva gribai. Jāzeps ir uzticīgais sargs, kurš nenogurstoši aizstāv savu ģimeni.

Protams, silītē guļ mazais Bērns Jēzus. Šajā sakarā pāvests atgādina, ka Dievs ir "neparedzams", Viņš "iziet ārpus mūsu shēmām". Viņš nāk mūsu vidū kā bērns, lai mēs varētu Viņu ņemt savās rokās. Vājumā un trauslumā slēpjas Viņa spēks un varenība, kas visu rada un mīlestībā pārveido. Pateicoties Betlēmes silītei, mēs varam ieraudzīt un "pieskarties" vienreizējam notikumam, kas izmainīja pasaules vēstures gaitu.

Visbeidzot, ir vēl kāda zīme. Kad tuvojas Epifānijas jeb Kunga parādīšanās svētki, Betlēmes notikuma atveidojumā tiek novietotas arī trīs ķēniņu figūriņas. Tādā veidā mums tiek atklāts, ka, lai sasniegtu Kristu, var doties arī no tālienes. Dievs atklājas arī tiem, kuri atrodas ļoti tālu no Viņa.

Betlēmes silīte ir daļa no maigā un prasīgā ticības tālāknodošanas procesa – vēstules noslēgumā raksta pāvests Francisks. Svarīgākais ir nevis tas, kā tā tiek veidota, bet – tās vēsts, un lai tā mūs uzrunā. Tā atklāj, cik liela pret mums ir Dieva mīlestība. Dievs, kļuva bērns, lai mums atklātu, ka Viņš ir tuvu katram cilvēkam, lai kādā situācijā tas atrastos, un lai pateiktu, ka tanī ir meklējama mūsu laime.

02 decembris 2019, 09:10