Franciska ceļojums uz Āfriku: prieks, cerība un atbildība

Andrea Tornielli

Pāvesta ceļojums pa Mozambiku, Madagaskaru un Maurīciju ir noslēdzies, un no šīm intensīvajām un vienreizējām dienām īpaši paliek atmiņā priecīgās sejas – bērnu, sieviešu un vīriešu, kuri pavadīja Francisku, stāvot Maputu un Antananarivu te mālaino, te putekļaino ceļu malās, un kuri dzīvināja – šī vārda tiešajā nozīmē – brīnišķīgās liturģijas svinības šajās trijās zemēs, priecīgās sejas. Prieks, ko viņi prata izteikt neraugoties uz grūtībām un trūcīgajiem dzīves apstākļiem, kādos daudzi no viņiem ir spiesti dzīvot, ir sava veida mācība mums visiem. Mēs varam mācīties, ka, lai noteiktu tautas labklājības stāvokli, nepietiek tikai ar ekonomiskajiem parametriem: izdzīvotā ticība, draudzība, spēja veidot patiesas attiecības, ģimenes saites, solidaritāte, spēja priecāties par mazām lietām un gatavība sevi ziedot nekad neietilps statistikā.

Visa ceļojuma visaizkustinošākais moments neapšaubāmi bija tikšanās ar Akamasoa 8 tk. bērnu – vietā, kur agrāk atradās milzīga izgāztuve, bet tagad paceļas mazas, bet cienīgas ķieģeļu mājiņas, skolas, rekreācijas vietas. Darbs, ko pirms 30 gadiem iesāka tēvs Pedro Opeka, ir viens no daudzajiem katoļu Baznīcas pasaulē apslēptajiem dārgumiem. Tas ir darbs, kas iemieso kristīgo cerību. Pateicoties šī misionāra nesavtīgajai sevis atdevei, tūkstošiem ģimeņu atrada darbu un savu cieņu, un tūkstošiem bērnu atrada jumtu virs galvas, iztiku un iespēju apmeklēt skolu. Skaļā un svinīgā uzņemšana, kādu Akamasoa pilsētiņas mazie veltīja pāvestam, ir degviela dvēselei. Cik daudz tēvu Pedro ir Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā, kā arī problemātiskākajās Rietumu perifērijās! Kontemplējot šo bērnu sejas, kuri bija priecīgi par to, ka savās mājās varēja uzņemt šo baltā tērpā ģērbušos vectēvu no Romas, mēs atduramies Baznīcas un tās misijas dziļākajai būtībai – evaņģelizēt cilvēku un veicināt viņa izaugsmi un cieņu. Evaņģelizēt, izvēloties būt līdzās vājākajiem un atstumtajiem. Evaņģelizēt, liecinot par "Dieva klātbūtni, kurš izvēlējās dzīvot un vienmēr palikt savas tautas vidū", kā to teica Francisks Akamasoa pilsētiņā. Šajās dienās pāvests vairakkārt mudināja priesterus, reliģisko ordeņu locekļus un māsas atdzīvināt autentiska misionārā gara uguni. Lai to izdarītu, nevar izvairīties no atrašanās līdzās tiem, kuri cieš.

Francisks arī aicināja neuzskatīt, ka nabagu stāvoklis ir nolemtība: "Nekad nepadodieties, saskaroties ar nabadzības kaitīgajām sekām, nekad nepadodieties vieglas dzīves vai noslēgšanās sevī kārdinājumiem!" Tādā veidā ceļojuma notikumus saistīja vēl kāda svarīga saite, proti, pāvests mudināja valdības, politiķus un civilās sabiedrības amatpersonas būt atbildīgiem un spert jaunus soļus pa attīstības ceļu. Runa ir par inovatīviem soļiem, pārskatot pašreizējo ekonomiski-finansiālo modeli un dodot iespēju tautām pašām veidot taisnīgāku, solidārāku nākotni, kur tiktu vairāk respektēta dzīvības cieņa, kultūra un tradīcijas, kur tiktu vairāk cienīta radība, kas mums ir dota, lai mēs to nodotu tālāk saviem bērniem, to nenolaupot. Tie ir vēstījumi, kas izskanēja Āfrikā un bija adresēti Āfrikai, bet ir adresēti arī mums visiem.