Meklēt

"Redemptoris Mater" kapela Vatikānā "Redemptoris Mater" kapela Vatikānā 

Pr. Kantalamessa: Izklaidība ir mūsdienu nāvīgā slimība, ar kuru visi sirgst

Iekšējā dzīve ir vērtība, ko šodien piemeklē krīze. Dažādu iemeslu dēļ, tā tiek uztverta pat gandrīz vai ar zināmām aizdomām jeb neuzticēšanos - norādīja Pāvesta nama teologs, kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa, piektdien, 22. martā, uzrunājot Francisku un Romas kūrijas darbiniekus. Šodien viņš vadīja Lielā gavēņa otrās pārdomas.

Jānis Evertovskis - Vatikāns

“In te ipsum redi. Atgriezies sevī” - bija šo pārdomu temats, ņemts no sv. Augustīna mācības. Runājot par attālināšanās no iekšējās dzīves iemesliem, kapucīnu tēvs norādīja, ka daži no tiem saistās ar cilvēka dabu kā tādu, proti, cilvēks sliecas uz āru, uz redzamo pasauli un uz daudzējādību. Šeit viņš minēja līdzību ar slaveno “Big bang”, tas ir, mēs nemitīgi izplatāmies un attālināmies no centra. Mēs nemitīgi atrodamies “izejas” stāvoklī. Šī izeja notiek pa piecām durvīm jeb logiem, ko sauc par mūsu maņu orgāniem.

Daži iemesli jau ir daudz specifiskāki un aktuālāki. Mūsdienu sekularizētajā un laiciskajā kultūrā kristīgās iekšējās dzīves loma tiek aizvietota ar psiholoģiju un psihoanalīzi, atstājot malā cilvēka dziļo saikni ar Dievu. Ekleziālajā laukā, nostiprinoties pēckoncila idejai par Baznīcu, kas “iziet”, Baznīcu pasaulei, senais “bēgšanas no pasaules” ideāls tiek aizstāts ar “bēgšanu pasaulē”.

“[Iekšējās dzīves atmešana un projicēšanās uz āru ir viens no sekulārisma fenomeniem. Turklāt, tas ir viens no bīstamākajiem fenomeniem.]”

Daži mēģināja to pat teoloģiski attaisnot, tādējādi nonākot pie tā dēvētās “Dieva nāves” vai “sekulārās pilsētas” teoloģijas. Taču ja cilvēks redz tikai to, kas ir šķietams, tad Dievs “izpēta sirdi”. No tā izriet steidzama vajadzība atkal atklāt iekšējās dzīves garšu. Cilvēks nosūta zondes līdz pat saules sistēmas perifērijai, bet nezina, kādas svārstības notiek dažus tūkstošus metru zem zemes garozas.

“[Mēs spējam reālā laikā sekot līdzi tam, kas notiek otrā pasaules malā, bet mums ir "tumša bilde" par to, kas darās mūsu sirds dziļumos.]”

Mūsdienu cilvēka dzīve lielā ātrumā "griežas kā karuselī", viņš nemitīgi "bēg" un baidās no klusuma. Sevišķi, jaunieši dzīvo šajā "troksnī", aizmirstot, ka tieši iekšējā dzīve ir ceļš uz autentisku eksistenci.

Turpinājumā Pāvesta nama teologs uzsvēra, ka vajadzētu izlēmīgi pretoties šādam iztukšošanās fenomenam. Tieši jaunieši vienlaikus ir visnesavtīgākie. Viņi ir gatavi sacelties pret dažādām verdzības formām. Kaut arī liela daļa jauniešu dzīvo troksnī, īstenībā, ļoti daudz ir arī tādu, kuri tam pretojas, un tā vietā, lai bēgtu, viņi meklē vietas, kur kādu laiku varētu pavadīt klusumā un kontemplācijā, lai ik pa laikam atkal atrastu sevi un saklausītu sevī Dievu. Pr. Kantalamessa norādīja, ka šādu jauniešu ir daudz, tikai par to neviens nerunā. Daži ir izveidojuši lūgšanu un Vissvētākā Sakramenta nemitīgās adorācijas namus, un, izmantojot sociālos tīklus, dod iespēju arī daudziem citiem pievienoties viņiem.

Kapucīnu tēvs atzina, ka minētajā izklaidības mutulī šodien ir ierauti ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie, kuri aktīvi darbojas Baznīcā, un pat reliģisko ordeņu locekļi.

“[Nespēja būt sakopotiem jeb izkliedētība ir nāvīga slimība, kas skar mūs visus un noved pie tā, ka kļūstam kā saplēstas drēbes, pa kuru caurumiem svilpo vēji. Tādējādi mūsu dvēsele tiek pakļauta šiem vējiem.]”

Klusuma izzušana ir nopietns simptoms – brīdināja pr. Kantalamessa. Ja pietrūkst klusuma, tad cilvēks pamazām garīgi iztukšojas un mirst. Parasti iebilst, ka Dievs taču atrodas ārpusē – mūsu brāļos un trūkumcietējos; Viņu satiekam, cīnoties par taisnību; Viņš ir klātesošs Euharistijā, savā Vārdā. Tā, protams, ir taisnība, bet savu brāli un trūkumcietēju varam pa īstam satikt tikai savā "sirdī". Pretējā gadījumā pastāv risks nevis viņu satikt, bet "atsisties" pret viņu. Tātad, iekšējās dzīves rezultāts ir nevis Dieva darbības nozīmes mazināšana, bet – pasargāšana.

Ja mēs gribam darīt to, ko darīja Dievs, iemiesojoties, tad darīsim to jeb atdarināsim Viņu līdz galam – uzrunas noslēgumā aicināja kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa. Dievs, protams, "iztukšojās, izgāja no sevis un ieradās pasaulē, bet Viņš "palika tas, kas bija, un pieņēma, to, kas Viņš nebija". Viņš palika Dievs un kļuva cilvēks. Dieva Dēls pieņēma kalpa veidu. Vārds ieradās mūsu vidū, neatstājot Tēva klēpi. Iesim arī mēs pretī pasaulei, bet nekad nepametīsim savu iekšējo pasauli!

22 marts 2019, 16:37