Lai uzvarētu savus elkus, man jākļūst par Dieva sabiedroto
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Elkdievība nav tikai pagātnes problēma. Elki pastāv arī šodien, tikai tiem ir citādāki nosaukumi. "Zelta teļš" perinās arī katrā no mums. Apustulis Pāvils runā par bezdievību un netaisnību kā par lielāko grēku, kas ir Dieva godināšanas atmešana un nepateikšanās Viņam (sal. Rom 1, 18-21). Tēvs Kantalamessa piebilda, ka bezdievība ir Dieva ignorēšana, tas ir, dzīvošana tā, it kā Viņa nebūtu.
Uzrunā sprediķotājs norādīja uz to, kādā ilūzijā dzīvo daži dievbijīgi kristieši un pat konsekrētie ļaudis. Runa ir par farizejismu. Daži ticīgie domā, ka viņi tiks pasargāti no Dieva dusmām tikai tāpēc vien, ka viņi pazīst kristīgās patiesības un likumus, prot atšķirt labo no ļaunā un ir spējīgi pamācīt citus. Taču tai pašā laikā viņi dzīvo tā, it kā paši būtu izņēmums un uz viņiem tas viss neattiektos vai vismaz, zinot, ka Dievs ir labs un pacietīgs, var neievērot Viņa prasības. Norādītajā Svēto Rakstu fragmentā sv. Pāvils parāda izeju no farizejisma. No apustuļa teiktā izriet, ka mums ir tikai divas iespējas – vai nu patiesa atgriešanās vai nocietināšanas.
Runājot par mūsdienu elkiem, kapucīnu tēvs atgādināja, ka par tādiem var kļūt mana māja vai baznīca, ko būvēju, ģimene, ko veidoju, un pat bērns, ko dzemdināju. Tās visas ir radības. Pielūgt elkus nozīmē radībām ierādīt Radītāja vietu. Turklāt, ikvienas elkdievības pamatā ir sevis paša kults, patmīlība, pirmās vietas ierādīšana sev. "Pietiek iemācīties ieklausīties sevī brīdī, kad runājam, lai atklātu, kāds ir mūsu elks", norādīja pr. Kantalamessa, "jo, kā saka Jēzus, 'no sirds pārpilnības runā mute' (Mt 12,34)". Ja būsim pietiekoši vērīgi, tad pamanīsim, cik daudzus teikumus iesākam ar vārdu "es".
Iznākums vienmēr ir bezdievība – Dieva godināšanas atmešana un sevis cildināšana. Daudziem augstajiem kokiem ir mietsakne, kas stiepjas perpendikulāri zemē un padara tos noturīgus – skaidroja tēvs Kantalamessa. Kamēr vien šai saknei netiks pielikts cirvis, tikmēr koks stāvēs un nekritīs, pat ja tiks apcirstas visas tā sānu saknes. Ja mēs grēkojām, ieraujoties sevī, tad visradikālākā atgriešanās pastāvēs tanī, ka mums būs "jāiztaisnojas" un atkal jāpievēršas Dievam. Ja es ar visu savu būtību nostājos Dieva pusē, pret savu "es", es kļūstu par Viņa sabiedroto. Mēs divatā tad cīnāmies pret vienu ienaidnieku, un uzvara ir garantēta. Mūsu "es" var vēl joprojām kādu laiku dīdīties un mētāties kā no ūdens izvilkta zivs, bet tas nu jau būs lemts nāvei. Īstenībā, tā pat nebūs nāve, bet piedzimšana – norādīja Pāvesta nama teologs.
