Meklēt

Vatican News
2019-02-17 Michelangelo Buonarroti, Cappella Sistina, Musei Vaticani, Guido Cornini, san Geremia, Giudizio Universale Fragments no Mikelandželo gleznotās "Pastarās tiesas" Siksta kapelā Vatikānā 

Pirms 455 gadiem mūžībā aizgāja Mikelandželo Buonaroti

18. februārī 1564. gadā Romā gandrīz 89 gadu vecumā mūžībā aizgāja Mikelandželo Buonaroti. Pazemīgais ģēnijs spēkus smēlās mākslā un caur to izteica savu spēcīgo, taču nemitīgiem pārbaudījumiem pakļauto ticību. Pēdējās dzīves dienas un pēdējās domas viņš veltīja savam tēlniecības darbam “Pietà Rondandini”, kuru neizdevās pabeigt un kas šodien tiek glabāts Milānas Sforcu cietokšņa muzejā.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Daniele da Volterra, māceklis, kurš bija līdzās Mikelandželo līdz pat viņa nāvei, liecināja: “Viņš strādāja visu sestdienu, pirms karnevāla svētdienas, bet pirmdien saslima. Viņš strādāja, stāvēdams kājās, gara acīm studējot “Pietà” auguma detaļas.” Dižo mākslinieku nāvē noveda spēcīgs karsonis. Viņš mira Lielā Gavēņa pirmās piektdienas saulrieta laikā savā pieticīgajā “Macel de Corvi” namā, Fornari ieliņā. Pirms nāves Mikelandželo lūdza mājkalpotājam nolasīt “Kristus ciešanu” aprakstu. Pēdējā gaitā mākslas dižgars tika izvadīts, ietērpts jātnieka apģērbā – melnā apmetnī, cepurē un zābakos ar piešiem. Šādā izskatā viņš parasti devās ceļojumos uz sava iemīļotā Moretto – melnas krāsas zirga. Mirušā ķermenis tika pārnests uz Svēto Apustuļu baznīcu, no kurienes radinieks, par mantinieku izvēlētais Leonardo to aizveda uz Florenci.

Pontifikālās autoritātes Mikelandželo bija vēlējušās apbedīt Svētā Pētera bazilikā, taču Leonardo Buonaroti sava tēvoča miesas paslepus, naktī, izveda no Romas un pēc vairākām dienām nogādāja pilsētā pie Arno upes. Šeit tās tika guldītas Svētā Krusta bazilikā. Sešus gadus vēlāk, 1570. gadā, Dzordžo Vasari šai dievnamā izveidoja monumentālu, Mikelandželo veltītu kapu, uz kuru mākslinieka mirstīgās atliekas tika pārnestas no iepriekšējās apbedījuma vietas turpat baznīcā. Vasari veidotā monumenta iekšienē tās atdusas joprojām. 

Atceroties dižo meistaru, Vatikāna muzeju XV, XVI gadsimtu mākslas nodaļas direktors Gvido Kornini stāsta, ka šeit, Siksta kapelā, ko var saukt par Mikelandželo glezniecības “vissakrālāko telpu”, mākslinieks “ienāca” divas reizes – vispirms savos trīsdesmitajos gados, kad gleznoja velvju freskas un vēlāk sešdesmit un vairāk gadu vecumā, kad viņš strādāja pie grandiozās “Pastarās tiesas”.  

Gvido Kornini atzīmē, ka Mikelandželo personība neaprobežojās tikai ar viņa tēlniecības un glezniecības darbiem. Viņš bija arī dziļi teoloģiska figūra, un to atzina pāvesti un viņa laikabiedri. Vatikāna muzeju Renesanses laikmeta mākslas nodaļas direktors stāsta, ka pāvesti uzticējās māksliniekam, kurš gatavojās attēlot veselu lērumu ķermeņu jaunā, vēl nepieredzētā izteiksmes stilā, lai caur to visu paustu grandiozu vēsti, proti, katra cilvēka atbildību Dieva, pasaules tiesneša priekšā. “Arī svēto virkne norāda uz mulsumu, kas pārņem katru, jo tikai visuzinošais Dievs pazīst mūsu katra garīgās dzīves dziļumu, un līdz ar to, mūsu patiesumu un mūsu nožēlu,” saka doktors Kornini.

Mikelandželo mācījās XV gadsimta Florences darbnīcā, kur māksliniekiem vajadzēja gan zīmēt, gan veidot skulptūras, gan arī spēlēt kādu mūzikas instrumentu un konstruēt dažādus priekšmetus svētku vajadzībām. Tātad, jau no tehniskā aspekta viņš bija universāla, daudzpusīga persona. Taču, viņa lielais solis uz priekšu slēpās tajā, ka skulptūru viņš spēja pārcelt gleznotājmākslā, kā to ir pierādījis Siksta kapelā.

Lai arī gleznošanu viņš mācījās no izcilajiem florenciešu māksliniekiem Girlandaijo, Kosimo Rosselli un citiem, Mikelandželo ir tas, kurš visvairāk tajā ievieš skuptūras trejdimensionalitāti. Tādējādi, skatītajam tiek ļauts zināmā veidā saskatīt formu izvirzījumus un sašaurinājumus. To nespēja, vai negribēja savos darbos atveidot ne Botičelli, ne citi slaveni tālaika gleznotāji.

Doktors Kornini uzsver, ka Mikelandželo kalpoja ļoti spēcīgai garīgai idejai. “Šīs lielās kailo personu – praviešu un sibillu figūras, kas izkaisītas telpā un kur katrai ir sava spēcīga loma, iespējams simbolizē cīņu starp garu un matēriju, un tātad, ķermeņa fizisko aspektu, ko var uzvarēt, pateicoties nelokāmai gribai un gara darbībai,” saka atbildīgais par Renesanses mākslas nodaļu Vatikāna muzejos. Viņš piebilst, ka sava veida nemateriālajā cīņā, ko katrs ķermenis veic ar telpu, kura to apjož, izpaužas gara triumfs.

19 februāris 2019, 18:56