Kunga prezentācijas svētki ir satikšanās svētki
Silvija Krivteža - Vatikāns
«Kunga prezentācijas svētku liturģija norāda uz Jēzu, kurš nāk, lai satiktos ar savu tautu. Tie ir satikšanās svētki: Jaundzimušais Bērns satiekas ar Jeruzalemes svētnīcas tradīcijām; Dieva apsolījums iegūst piepildījumu; jauni cilvēki – Marija un Jāzeps satiekas ar sirmgalvjiem – Simeonu un Annu. Citiem vārdiem runājot, kur ir Jēzus, tur viss satiekas», sprediķī teica pāvests.
Svētais tēvs uzsvēra, ka arī mēs esam aicināti pieņemt Jēzu, kas nāk, lai mūs satiktu. Mēs esam aicināti pieņemt dzīvības Dievu, un to darīt nevis laiku pa laikam, bet katru dienu. Sekošana Jēzum ir lēmums, ko mēs pieņemam katru dienu. Kungs ir jāsatiek nevis virtuālā veidā, bet personīgi, citādi Jēzus var palikt tikai pāgatnes atmiņās. Kad mēs pieņemam Viņu par savas dzīves Kungu, visa centru, tad Viņš dzīvo mūsos, Viņš mūs dzīvina. Arī mēs varam piedzīvot to, kas notika svētnīcā, proti, satikties ar Kungu.
Uzrunas gaitā pāvests skaidroja, ka Jēzum visapkārt viss satiekas, dzīve iegūst harmoniju. Viņā mēs atradīsim drosmi, lai ietu uz priekšu, un spēku, lai būtu uzticīgi. Tikšanās ar Jēzu ir dzidra ūdens avots. Tāpēc ir ļoti svarīgi atgriezties pie šī avota – atcerēties savu pirmo un visas nākamās tikšanās ar Viņu, savas pirmās mīlestības prieku, rakstīt savas mīlestības stāstu. Tas palīdzēs mūsu konsekrētās dzīves ceļā, lai tā nekļūtu par laiku, kas pāriet, bet kļūtu par satikšanās laiku, uzrunājot klosterļaudis, sacīja pāvests. Tikšanās ar Kungu notiek konkrētā vēstures brīdī, konkrētā vietā. Arī aicinājums uz konsekrēto dzīvi dzimst un attīstās Baznīcā. Ja tā nav, tad tas iznīkst. Tas aug, kad jaunie un vecie iet kopā, kad jaunie atrod saknes un vecie saņem augļus. Kad mēs ejam atsevišķi, kad koncentrējamies tikai uz pagātni vai skrienam uz priekšu, varam iekrist stagnācijā.
Kunga prezentācijas svētnīcā svētki ir satikšanās svētki, atkārtoja Francisks. Viņš aicināja lūgties, lai mēs spētu atklāt Kungu, kas dzīvo cilvēkos, mūsu brāļos un māsās. Dievs satiekas ar savu tautu. Šajos svētkos svinam divkāršu aicinājumu. Pirmais ir saskaņā ar likumu. Tas ir Marijas un Jāzepa aicinājums iet uz svētnīcu, lai izpildītu visu, ko nosaka likums. Jēzus vecāki to nedara piespiedu kārtā. Viņi dodas uz svētnīcu, lai atbildētu Dieva aicinājumam. Otrais ir saskaņā ar Garu. Tas ir Simeona un Annas aicinājums. Divi jauni cilvēki steidzas uz svētnīcu, lai izpildītu likumu, un divi gados veci cilvēki iet uz turieni Gara pamudināti. Ko šis divkāršais aicinājums nozīmē mūsu garīgajā dzīvē, mūsu konsekrētajā dzīvē? – jautāja pāvests. Mēs visi esam aicināti divkāršai paklausībai – likumam, kas nosaka dzīves kārtību, un Garam, kas mūsu dzīvē dara jaunas lietas. Tādā veidā dzimst satikšanās ar Kungu: Gars atklāj Jēzu, bet, lai Viņu pieņemtu ir vajadzīga uzticība un paklausība. Nesakārtotā dzīvē pat viscēlākās harismas nespēs nest augļus, uzsvēra pāvests.
