Izdota grāmata "1943. gads. Bumbas uz Vatikānu"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pirmā bumba sprāga netālu no dzelzceļa stacijas, otrā krita tieši uz Mozaīku darbnīcu, izraisot milzīgus zaudējumus un iznīcinot lielas mākslas vērtības. Trešā bumba izpostīja pusi no Vatikāna gubernatorāta ēkas, ceturtā sprāga Svētās Martas laukumā, izsitot vitrāžas Svētā Pētera bazilikas aizmugurē.
Šos notikumus grāmatā “1943. gads. Bumbas uz Vatikānu” apraksta Augusto Ferrara. Viņš ir savācis bagātību materiālu klāstu ar tā laika tekstiem, fotogrāfijām un citiem izziņas materiāliem. Autors uzskata, ka galvenais bombardēšanas mērķis bija Vatikāna radio, kurš pārraidīja vēstis kara cietumniekiem. Uzbrukumu vadīja kāds fašists, kurš nelielā lidmašīnā no Viterbo atlidoja uz Vatikānu. Kā stāsta Ferrara, viņa nodoms bija apstādināt radio darbību, lai neļautu izskanēt minētajām vēstīm.
Vai tas bija viena cilvēka žests, vai arī bombardētājs bija saņēmis pavēli no augstākām autoritātēm? Ir zināms, ka Mussolini šo aktu nosodīja un uzbrucējs jau agrāk bija nonācis sabiedrības, tai skaitā fašistu organizācijas redzeslokā par patvaļīgām darbībām. Kā ir apgalvojuši aculiecinieki, kāda lidmašīna jau iepriekšējās dienās ir metusi vairākus lokus pār Vatikānu, iespējams, izpētot, kā precīzāk notēmēt uz radio ēku.
Laikraksts “L”Osservatore Romano” dienu vēlāk, 6. novembrī, aprakstīja pāvesta Pija XII nosodošo reakciju attiecībā uz bombardējumu un viņa paziņojumu par to, ka šo notikumu ir sākušas izmeklēt Itālijas varas iestādes. Presē bumbu nomešana uz Vatikānu plašu atspoguļojumu neguva. Arī pāvests, uzzinot, ka notikušais bija kāda atsevišķa indivīda vēlme izrādīties, vēlējās, lai avīzēs par to vairāk netiktu runāts. Pāvests vadījās pēc apziņas, ka Itālija joprojām atradās karā.