Enciklika "Humanae vitae" – autentiskas mīlestības ceļrādis laulātajiem
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Pirms apmēram desmit gadiem emeritētais pāvests Benedikts XVI rakstīja, ka laulātie draugi, saņēmuši mīlestības dāvanu, ir aicināti neierobežoti sevi dāvāt viens otram, un atzina, ka šis ir viens no būtiskajiem laulības aicinājuma aspektiem, kas tiek aplūkots Pāvila VI enciklikā.
1968. gadā – laikā, kad Rietumos notika tā sauktā “seksa revolūcija” –Pāvils VI rakstīja, ka Baznīcas mācība balstās uz Dieva gribēto nešķiramo vienību starp divām laulības akta nozīmēm: vienojošo un prokreatīvo, ko cilvēks, pēc savas iniciatīvas, nedrīkst nodalīt. Laulības akta mērķis ir laulāto draugu savstarpējā vienotība un dzīvības tālāk nodošana. Aizliegums tīši pārtraukt iesākušos radīšanas procesu vai ar mākslīgu iejaukšanos padarīt neiespējamu dzīvības tālāk nodošanu izriet no cilvēka sirdī Dieva ieliktā dabiskā likuma. Baznīca, rūpējoties par personas labumu, tikai parāda un atgādina, kāds ir Dieva plāns attiecībā uz laulību.
Laulātie ir Dieva nesavtīgās un radošās mīlestības līdzdalībnieki. Ja viņi liek šķēršļus dzīvības tālāknodošanai, reizē viņi novēršas no šīs būtiskās sevis savstarpējās atdeves dimensijas un tādējādi noliedz laulāto mīlestības patiesību. Starp laulātajiem notiek mīlestības apmaiņa. Ja to ņem vērā un ja cilvēks spēj pateikt „jā” mīlestības skaistumam, tad arī bērni tiek uztverti vairs nevis kā cilvēcisko plānu auglis, bet kā patiesa dāvana. Tie tiek pieņemti un audzināti ar lielu atbildību.
Nereti dažādu iemeslu dēļ laulātajiem, bez šaubām, ir prātīgāk atturēties vai atlikt uz ilgāku laiku bērnu ieņemšanu. Šajā sakarā pāvests Pāvils VI atgādina, ka svarīgi ir iepazīt dzimstības dabiskās regulēšanas metodes jeb iepazīt un ievērot auglīgās un neauglīgās dienas. Tādā veidā laulātie draugi saglabā cieņu un mīlestību viens pret otru un savstarpējā savienošanās turpina būt par patiesa prieka avotu.
Mums var rasties jautājums, kāpēc mūsdienu pasaulei, tai skaitā, daudziem kristiešiem ir grūti saprast Baznīcas mācību, kas atklāj un aizstāv laulāto mīlestības skaistumu tās dabiskajā izpausmē. Mums nepietiek pieiet šai lietai ar prātu vien. Reizēm tehniskais risinājums, šķiet, ir tas vieglākais, taču tas aizklāj pašu būtību – aizēno seksualitātes, mīlestības un atbildības nozīmi. Lai saredzētu skaisto Dieva plānu, ir nepieciešams arī sirds skatiens.
Enciklikas “Humanae Vitae” mācību apstiprināja Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un arī pāvests Francisks. Visi šie pāvesti apliecina, ka seksuālo dzīvi nevar nesaistīt ar cilvēka personas cieņu un ka bērni ir nevis vecāku patvaļīgās gribas rezultāts, bet Dieva dāvana.
Kamēr daudziem kristīgajiem laulātajiem "dabiskās metodes" bija un joprojām ir lielisks vingrināšanās cilvēcībā un mīlestības padziļināšanas veids, nevar noliegt, ka liela daļa katoļticīgo tās uzskata par slogu un saistībā ar seksuālo dzīvi tāds jēdziens kā "morālā nekārtība" vai pat "grēks" ir pazudis no viņu ētisko radaru ekrāniem.
Tā vietā, lai nodarbotos ar kazuistiku, "kratītu pirkstu" jeb bārtos uz tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ atrodas varbūt attālāk no ideāla, Francisks, neatkāpjoties no patiesības, spēra revolucionāru soli. Viņš ar savu apustulisko pamudinājumu "Amoris laetitia" aicina ne tikai būt saprotošiem un žēlsirdīgiem, bet no jauna mudina būt atbildīgiem un aicina Baznīcu novērtēt garīgās līdzgaitniecības nozīmi, lai tādējādi palīdzētu ticīgajiem pēc iespējas pilnīgāk atbildēt savam kristīgajam aicinājumam. Vai laikā, kad esam ģimenes attiecību krīzes, demogrāfiskās ziemas, ģendera ideoloģijas un dažādu manipulāciju liecinieki, Franciska "Amoris laetitia" nav Pāvila VI "Humanae vitae" pravietiskās mācības aktualizācija?
