Pāvests par cerības diplomātijas nepieciešamību: bez patiesības un taisnīguma nav miera
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Diplomātiskā korpusa tikšanās ar pāvestu notiek katra Jaunā gada sākumā, lai apmainītos svētku sveicieniem. Uzrunas sākumā viņš norādīja, ka šis gads katoļu Baznīcai ir īpašs, jo tas ir Jubilejas gads. “Jubilejas jēga pastāv tanī, lai mēs apstātos no savas drudžainās skriešanas, kas aizvien vairāk iezīmē mūsu ikdienu, lai mēs atjaunotos un uzturētu sevi ar to, kas patiešām ir būtisks, un proti: atklātu, ka esam Dieva bērni un brāļi un māsas Viņā, piedotu apvainojumus, atbalstītu vājos un nabagus, ļautu atpūsties zemei, piekoptu taisnīgumu un no jauna atklātu cerību. Uz to ir aicināti visi, kas kalpo kopējam labumam un īsteno to augsto tuvākmīlestības formu, kas ir politika”, sacīja Francisks.
Svētais tēvs pastāstīja, ka 2024. gada laikā esot pieņēmis audiencēs Vatikānā vairāk nekā 30 valstu vai valdības vadītājus, kā arī ir tikuši parakstīti vairāki protokoli un līgumi starp Svēto Krēslu un valstīm. Viņš minēja arī pagājušajā gadā veiktos apustuliskos ceļojumus un vizītes pa Itāliju, norādot, ka viņam katrs ceļojums ir izdevība tikties un veidot dialogu ar tautām, kultūrām un dažādām reliģijām piederīgajiem, kā arī pateikt iedrošinājuma un mierinājuma vārdus īpaši vistrauslākajiem cilvēkiem.
Lai runātu par “cerības diplomātiju”, pāvests balstījās uz pravieša Isaja grāmatas fragmentu, ko Jēzus lasīja Nācaretes sinagogā savas publiskās darbības sākumā: “…Viņš mani ir svaidījis sludināt nabagiem prieka vēsti, mani ir sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Kunga žēlastības gadu” (Is 61, 1-2a). To darīt ir atnācis Kristus – uzsvēra Francisks, norādot, ka šajos vārdos ir apkopots ne tikai Ziemassvētku, bet arī Jubilejas noslēpums.
Diplomātijas aicinājums – veicināt dialogu ar visiem
Romas bīskaps atzina, ka diemžēl gads sākas ar daudziem konfliktiem pasaulē, ar teroraktiem un pieaugošiem kontrastiem. “Mēs saskaramies ar arvien polarizētākām sabiedrībām, kurās valda vispārēja baiļu un neuzticības sajūta attiecībā uz savu tuvāko un nākotni”, viņš sacīja. “To vēl vairāk saasina nepārtrauktā viltus ziņu radīšana un izplatīšana, kas ne tikai izkropļo faktus, bet arī kropļo sirdsapziņu, rada sagrozītu realitātes uztveri un aizdomu pilnu gaisotni, kurā briest naids, tiek grauta cilvēku drošība un apdraudēta pilsoniskā līdzāspastāvēšana un veselu valstu stabilitāte”. Kā piemēru, Francisks minēja atentātus, kas nesen tika vērsti pret Slovākijas Republikas premjerministru un jaunievēlēto ASV prezidentu.
Pāvests diplomātiem vēlēja, lai “šis jaunais Jubilejas gads kļūtu visiem – kristiešiem un ne tikai viņiem – par izdevību pārdomāt savas savstarpējās attiecības, kas mūs saista kā cilvēciskas būtnes un politiskas kopienas, pārvarēt konfrontācijas loģiku un tā vietā pieņemt satikšanās loģiku”, lai šajā laikā mēs nebūtu “izmisīgi klejotāji”, bet “cerības svētceļnieki, proti, cilvēki un kopienas, kas atrodas ceļā, apņēmīgi strādājot pie miera nākotnes veidošanas”.
Uzrunā Francisks norādīja, ka mēs atrodamies aizvien konkrētāku pasaules kara draudu priekšā. Tāpēc, viņš sacīja, “diplomātijas aicinājums ir veicināt dialogu ar visiem, tai skaitā tiem, kuri tiek uzskatīti par «neērtiem» sarunu biedriem, vai tiem, kuru dalība sarunās tiek uzskatīta par nelikumīgu”. “Tas ir vienīgais veids, kā pārraut naida un atriebības ķēdes, kas mūs saista, un atbrīvoties no cilvēciskā egoisma, lepnības un augstprātības, kas ir ikvienas tieksmes karot, kas nes iznīcību, pamatā”.
Šo īso pārdomu gaismā pāvests savas uzrunas turpinājumā iezīmēja dažus, kā viņš sacīja, “cerības diplomātijas vaibstus” un izcēla politisko līderu pienākumus. Cilvēki šodien tiecas radīt savu ‘patiesību’, atmetot to, kas ir objektīvi patiess. Viņš atgādināja, ka “šīs tendences var pastiprināt mūsdienu saziņas līdzekļi un mākslīgais intelekts, ko ļaunprātīgi izmanto kā līdzekli apziņas manipulēšanai ekonomiskos, politiskos un ideoloģiskos nolūkos”. Izceļot minēto līdzekļu un mākslīgā intelekta pozitīvo devumu, pāvests reizē brīdināja, sakot: “Mākslīgā intelekta izplatība pastiprina bažas par intelektuālā īpašuma tiesībām, miljoniem cilvēku darba drošību, privātuma ievērošanu un vides aizsardzību pret e-atkritumiem”.
Cerības diplomātija ir patiesības diplomātija
Atgādinājis, ka mūsdienās tiek aizvien biežāk noliegta objektīvā patiesība, Francisks vispirms uzsvēra, ka “cerības diplomātija” ir “patiesības diplomātija”. “Ja trūkst saiknes starp realitāti, patiesību un zināšanām, tad cilvēce vairs nav spējīga sarunāties un saprasties, jo trūkst kopīgas valodas pamatu, kas būtu balstīta lietu realitātē un tādējādi vispārēji saprotama”, teica pāvests. “Valodas mērķis ir saziņa, kas ir veiksmīga tikai tad, ja vārdi ir precīzi un terminu nozīme ir vispārpieņemta. Bībeles stāsts par Bābeles torni parāda, kas notiek, ja katrs runā tikai “savā” valodā”.
Šajā kontekstā viņš norādīja uz tādu satraucošu fenomenu kā “mēģinājumu instrumentalizēt multilaterālos dokumentus, mainot terminu nozīmi vai vienpusīgi interpretējot cilvēktiesību līgumu saturu ar mērķi virzīt uz priekšu ideoloģijas, kas šķeļ un bradā tautu vērtības un ticību”. Runa ir par īstu “ideoloģisko kolonizāciju”, kas mēģina iznīdēt tradīcijas un vēstures mantojumu, lai tā vietā izplatītu cancel culture. Šeit Svētais tēvs atgādināja par tiesībām uz dzīvību, kas ir svēta un ko jāsargā no cilvēka ieņemšanas līdz dabiskajai nāvei.
Cerības diplomātija ir piedošanas diplomātija
“Cerības diplomātija ir arī piedošanas diplomātija”, turpināja pāvests. “Es novēlu, lai šī 2025. gada laikā visa starptautiskā sabiedrība pirmām kārtām censtos izbeigt karu, kā rezultātā jau gandrīz trīs gadus noasiņo nomocītā Ukraina, karu, kas ir prasījis milzīgu upuru skaitu, tostarp daudzu civiliedzīvotāju dzīvības. Pie apvāršņa ir parādījušās dažas iepriecinošas pazīmes, taču vēl ir daudz darāmā, lai radītu apstākļus taisnīgam un ilgtspējīgam mieram un sadziedētu agresijas radītās brūces.”
Turpinājumā Francisks aicināja pārtraukt uguni un atbrīvot Izraēlas ķīlniekus Gazā, kur ir ļoti nopietna un nožēlojama humanitārā situācija, un pieprasīja, lai palestīniešu iedzīvotāji varētu saņemt visu nepieciešamo palīdzību. Viņš izteica cerību, ka izraēlieši un palestīnieši spēs atjaunot dialoga un savstarpējas uzticēšanās tiltus, un Jeruzaleme kļūs par “satikšanās pilsētu”, kur kristieši, ebreji un musulmaņi dzīvos cits citam līdzās harmonijā un mierā.
“Karš vienmēr ir sakāve!” – atgādināja pāvests. “Civiliedzīvotāju, īpaši bērnu, iesaistīšana un infrastruktūras iznīcināšana ir ne tikai sakāve, bet līdzinās ļaušanai starp diviem pretiniekiem uzvarēt ļaunumam. Mēs ne mazākajā mērā nevaram pieņemt to, ka tiek bombardēti civiliedzīvotāji vai uzbrukts viņu izdzīvošanai nepieciešamajai infrastruktūrai. Mēs nevaram pieņemt to, ka bērni mirst no aukstuma, jo ir iznīcinātas slimnīcas vai izpostīti valsts enerģētikas tīkli.”
Pāvests pievērsās arī konfliktiem Āfrikā, Mjanmā un dažādām problēmām Latīņamerikas zemēs un sacīja: “Tomēr piedošanas diplomātijas perspektīva ir vajadzīga ne tikai, lai dziedinātu starptautiskus vai reģionālus konfliktus. Tā uzliek ikvienam pienākumu kļūt par miera veicinātāju, lai varētu veidot patiesi miermīlīgas sabiedrības, kurās likumīgās politiskās, kā arī sociālās, kultūras, etniskās un reliģiskās atšķirības ir vērtība, nevis naida un šķelšanās avots”.
Pieskaroties reliģiskajai brīvībai, Francisks atzina, ka tā tiek apdraudēta ne tikai daudzviet Āfrikā un Āzijā, bet ļoti “smalkā veidā” arī Eiropā. Svētais tēvs runāja arī par situāciju Sīrijā un Libānā.
Cerības diplomātija ir brīvības diplomātija
Runājot par cerības diplomātiju kā brīvības diplomātiju, pāvests pievērsās dažāda veida mūsdienu verdzībai. Viena no plaši praktizētām verdzības formām ir saistīta ar darbu. “Pārāk daudz cilvēku dzīvo kā sava darba vergi, kas no līdzekļa ir pārvērsts par dzīves mērķi, un bieži vien ir paverdzināti necilvēcīgos darba apstākļos – drošības, darba laika un algas ziņā”, sacīja Francisks. “Ir jācenšas radīt pienācīgus darba apstākļus, lai darbs, kas pats par sevi ir cēls un cildinošs, nekļūtu par šķērsli cilvēka personības piepildījumam un izaugsmei. Tajā pašā laikā ir jānodrošina reālas darba iespējas, jo īpaši tur, kur plaši izplatītais bezdarbs veicina nelegālu darbu un līdz ar to arī noziedzību.” Pēc tam Romas bīskaps pievērsās narkomānijas verdzībai un cilvēktirdzniecības sērgai, kas ir viena no visbriesmīgākajām sērgām. “Cerības diplomātija ir brīvības diplomātija, kas prasa kopīgu starptautiskās sabiedrības apņemšanos izskaust šo nožēlojamo tirdzniecību”, sacīja pāvests.
Cerības diplomātija ir taisnīguma diplomātija
Uzrunas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka miers nevar pastāvēt bez taisnības. “Jubilejas gads ir labvēlīgs laiks, lai īstenotu taisnīgumu, atlaistu parādus un mīkstinātu ieslodzīto sodus”, viņš sacīja. “Tomēr nav tāda parāda, kas ļautu kādam, tostarp valstij, pieprasīt otra cilvēka dzīvību. Šajā sakarā es vēlreiz atkārtoju savu aicinājumu atcelt visās valstīs nāvessodu, jo mūsdienās tam nav attaisnojuma”. No otras puses, Francisks aicināja paturēt prātā, ka mēs visi esam parādnieki. Mēs esam parādā “Dievam, citiem cilvēkiem un arī savai mīļotajai zemei, no kuras saņemam savu ikdienas barību”.
“Dārgie vēstnieki, kristīgajā perspektīvā Jubileja ir žēlastības laiks”, teica Svētais tēvs. “Un cik ļoti es vēlētos, lai šis 2025. gads patiešām būtu žēlastības gads, bagāts ar patiesību, piedošanu, brīvību, taisnīgumu un mieru!” Pāvests novēlēja, lai visu sirdīs uzplaukst cerība un šajā mūsu laikā iestājas miers, pēc kā tik ļoti ilgojamies.
