Pāvests Francisks: bērni ir Dieva dāvana, kas jāsargā
Silvija Krivteža - Vatikāns
«Bērniem Dieva Sirdī ir īpaša vieta, tomēr daudzi no viņiem mūsdienās mirst badā un trūkumā, ir spiesti strādāt, kļūst par karu un daudzu ļaunprātību upuriem. Jēzus publiski pieņēma bērnus un izvirzīja viņus par paraugu pieaugušajiem. Lūgsim Kungu atvērt mūsu prātus un sirdis rūpēm un maigumam, lai katrs bērns pasaulē varētu saņemt mīlestību un dot mīlestību,» - teica pāvests. Šogad pirmā vispārējā audience norisinājās Pāvila VI zālē. Tajā piedalījās vairāki tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm.
Dārgie brāļi un māsas, dārgie bērni, labdien!
Šo un nākamo katehēzi es vēlos veltīt bērniem. Mēs īpaši apsvērsim bērnu darba postu. Patiesībā šodien mēs protam vērst skatienu uz Marsu vai virtuālajām pasaulēm, bet mums ir grūti ieskatīties acīs bērnam, kurš ir atstāts malā, kurš tiek apspiests un ļaunprātīgi izmantots. Gadsimtā, kurā tiek radīts mākslīgais intelekts un plānota planētu eksistence, vēl nav uzveikta pazemotas, ekspluatētas un nāvīgi ievainotas bērnības sērga.
Vispirms jautāsim sev: kādu vēsti Svētie Raksti mums sniedz par bērniem? Interesanti atzīmēt, ka vārds, kas Vecajā Derībā visbiežāk sastopams pēc dievišķā vārda Jahve (vairāk nekā seštūkstoš astoņsimt reižu), ir vārds ben, "dēls", kas sastopams gandrīz pieci tūkstoši reižu. "Redzi, bērni ir Kunga mantojums, miesas auglis ir viņa alga" (Ps 127,3). Bērni ir Dieva dāvana. Diemžēl pret šo dāvanu ne vienmēr izturamies ar cieņu, - atzina pāvests. Bībele mūs ved pa vēstures līkločiem, kur skan prieka dziesmas, bet atskan arī upuru kliedzieni. Piemēram, Raudu grāmatā lasām: "Zīdaiņa mēle no slāpēm pielipusi pie aukslejām; bērni lūdza maizi, bet nebija neviena, kas viņiem to lauztu" (4,4); un pravietis Nakums, atceroties, kas bija noticis senajās Tēbu un Ninīves pilsētās, raksta: "Viņas bērni ir nokauti visu ielu stūros" (3,10) Padomāsim, cik daudz bērnu mūsdienās mirst no bada un grūtībām, vai tos sadragā bumbas, - aicināja Svētais tēvs.
Turpinot katehēzi, pāvests uzsvēra, ka Hēroda vardarbības vētra skāra arī jaundzimušo Jēzu, kad tika nogalināti Betlēmes bērni. Šāda nežēlīga traģēdija vēsturē atkārtojas daudzos citos veidos. Jēzum un viņa vecākiem nācās kļūt par bēgļiem svešā zemē, kā tas notiek ar daudziem cilvēkiem mūsdienās (sal Mt 2,13-18). Kad naida vētra bija rimusies, Jēzus auga ciematā, kas Vecajā Derībā nekad nav minēts, Nācaretē, apgūstot sava likumīgā tēva Jāzepa galdnieka amatu (sal Mk 6,3; Mt 13,55). Tā «bērns auga un stiprinājās, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu» (Lk 2,40).
Savā publiskajā dzīvē Jēzus kopā ar saviem mācekļiem apstaigāja ciematus, sludinot Labo vēsti. Kādu dienu pie Viņa piegāja dažas mātes un stādīja priekšā savus bērnus, lai Viņš tos svētītu; bet mācekļi viņas norāja. Tad Jēzus, laužot tradīciju, kurā bērns tika uzskatīts par pasīvu priekšmetu, aicina pie sevis mācekļus un saka: «Ļaujiet bērniem nākt pie Manis un neliedziet viņiem, jo tādiem pieder Dieva valstība». Viņš izvirzīja bērnus kā paraugu pieaugušajiem. Jēzus svinīgi piebilst: «Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tajā neieies» (Lk 18,16-17).
Citā Evaņģēlija fragmentā Jēzus pasauc bērnu, nostāda viņu mācekļu vidū un saka: «Ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs Debesu valstībā neieiesiet» (Mt 18,3). Viņš brīdina: «Bet, ja kāds apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic Man, tam būtu labāk, ka viņa kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos» (Mt 18,6).
Brāļi un māsas, Jēzus Kristus mācekļi nekad nedrīkst pieļaut, ka bērni tiktu atstāti novārtā vai apspiesti, bez tiesībām, nemīlēti un neaizsargāti. Kristiešu pienākums ir censties novērst un stingri nosodīt jebkura veida vardarbību un nepilngadīgo ļaunprātīgo izmantošanu.
Arī šodien ir pārāk daudz bērnu, kas ir spiesti strādāt. Bet bērns, kurš nesmaida un nesapņo, nevarēs ne atklāt, ne ļaut uzplaukt saviem talantiem. Katrā pasaules malā ir bērni, kurus ekspluatē ekonomika, kas neciena dzīvību; ekonomika, kas, to darot, iznīcina mūsu vislielāko cerības un mīlestības depozītu. Taču katram bērnam ir īpaša vieta Dieva sirdī, un ikviens, kas bērnam nodara pāri, būs atbildīgs Viņa priekšā.
Dārgie brāļi un māsas, tie, kuri atzīst sevi par Dieva bērniem, un jo īpaši tie, kas ir sūtīti nest evaņģēlija labo vēsti citiem, nevar palikt vienaldzīgi; nevar pieļaut, ka mūsu mazajiem brāļiem un māsām tā vietā, lai viņi tiktu mīlēti un aizsargāti, tiek atņemta bērnība, sapņi, ka viņi kļūst par ekspluatācijas un marginalizācijas upuriem.
Lūgsim Kungu atvērt mūsu prātus un sirdis rūpēm un maigumam, un lai katrs zēns un meitene pasaulē var pieaugt gados, gudrībā un žēlastībā (sal Lk 2,52), saņemot un dāvājot mīlestību.
Audiences noslēgumā pāvests apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas. Uzrunājot itāļu svētceļniekus, viņš aicināja izdzīvot ticību savās ģimenēs un draudzēs, būt Kristus lieciniekiem mūsdienu pasaulē. Svētais tēvs apsveica jauniešus, slimniekus, seniorus un jaunlaulātos. «Šajās dienās, kas seko pēc Kunga Epifānijas svētkiem, turpināsim pārdomāt Kristus parādīšanās svarīgo nozīmi. Baznīca aicina katru kristītu cilvēku ar savu dzīvi atspoguļot miesā tapušā Vārda gaismu», - teica Svētais tēvs.
Audiences dalībnieku vidū bija arī cirka mākslinieku grupa. Pāvests sirsnīgi pateicās cilvēkiem, kuri liek smieties. «Cirks liek mums smieties kā bērniem. Cirka cilvēkiem ir šāda misija: likt mums smieties un darīt labas lietas. Es jums visiem ļoti pateicos,» sacīja Francisks.
«Svētais Jānis Pāvils II mudināja veidot mīlestības un dzīvības civilizāciju. Turpiniet īstenot šo aicinājumu kā prioritāru uzdevumu. Aizsargājiet dzīvību visos tās attīstības posmos: no ieņemšanas brīža līdz pat dabiskai nāvei. Audziniet savus bērnus gudrībā un žēlastībā», sveicot poļu svētceļniekus, teica Francisks.
Pāvests Francisks apsveica Svētā Pētera bazilikas virspriesteri kardinālu Mauro Gambetti viņa ordinācijas 25. gadadienā.
«Neaizmirsīsim lūgties par mieru. Neaizmirsīsim nomocīto Ukrainu; neaizmirsīsim Nācareti, Izraēlu. Neaizmirsīsim visas tās valstis, kurās notiek karš. Lūgsimies par mieru! Un neaizmirsīsim, ka karš vienmēr, vienmēr ir sakāve!» - atgādināja Svētais tēvs.
