Meklēt

Pāvests: komunikācija ir mīlestības akts un cerības izplatīšana

Pirmdien, 27. janvārī, pāvests tikās ar Komunikācijas dikastērija rīkotās tikšanās dalībniekiem – vietējo Bīskapu konferenču Komunikācijas komisiju priekšsēdētājiem un Komunikācijas biroju direktoriem. “Jūs esat aicināti ziņot par Baznīcas dzīvi un atklāt kristīgu skatienu uz pasauli”, sacīja Francisks, piebilstot, ka tas ir skaists uzdevums.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunā pāvests aicināja audiences dalībniekus pārdomāt, kā konkrēti notiek komunikācija. Komunicēt, ticības vadītiem, kā teikts Vēstulē ebrejiem (sal. 11, 1), kur lasām, ka ticība ir paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz. Kā mēs sējam cerību laikā, kad pasaulē valda liels izmisums? – jautāja Romas bīskaps. Kā mēs ārstējam šķelšanās vīrusu, kas apdraud arī mūsu kopienas? Vai mūsu saziņu pavada lūgšana, vai arī mēs galu galā komunicējam par Baznīcu, pieņemot tikai korporatīvā mārketinga noteikumus? Vai mēs protam liecināt, ka cilvēces vēsture nav nonākusi strupceļā? Vai mēs protam darīt zināmu, ka cerība nav ilūzija? Cerība nekad nepieviļ, bet vai mēs protam to darīt zināmu? Vai mēs protam padarīt citu cilvēku dzīvi skaistāku? Un vai mēs protam atklāt, ka piedošana ir iespējama?

Izvirzījis veselu virkni jautājumu, Svētais tēvs norādīja, ka kristīgajai komunikācijai vajadzētu parādīt, ka Dieva valstība ir tuvu un palīdzēt cilvēkiem raudzīties pāri banalitātēm, pāri ļaunumam, pāri aizspriedumiem, pāri stereotipiem. Patiesībā ikviens kristietis ir aicināts saskatīt un stāstīt labo, ko slikta žurnālistika mēģina izsvītrot, atvēlot vietu tikai sliktajam, ļaunumam. Ļaunums, protams, eksistē, to nedrīkst noslēpt, bet tam vajag mūs iekustināt, pamodināt, izraisīt jautājumus un atbildes – uzsvēra pāvests.

Tas ir liels izaicinājums, ko var uzņemties tikai kopā. Tādēļ Francisks ieteica vairāk veidot sadarbības tīklus kontinentālā un universālā līmenī. Runa ir par prasmēm, zināšanām un ieguldījumu, lai spētu sniegt atbilstošu informāciju un tādējādi glābt ikvienu no izmisuma un dezinformācijas jūras. Tikai kopā mēs varam nodot tālāk skaistumu, ko esam sastapuši, un sēt cerību, jo mīlam viens otru – viņš sacīja, atgādinot, ka sēt cerību nav tas pats, kas sēt optimismu. Komunikācija nav ne taktika, ne tehnika. Tā nav frāžu vai saukļu atkārtošana, ne arī paziņojumu presei rakstīšana. Komunikācija ir mīlestības akts – uzsvēra pāvests. Tikai nesavtīgas mīlestības akts auž labā tīklus, par kuriem ir katru dienu pacietīgi un ar ticību jārūpējas un kuri ir jālabo.

Runājot par tīkliem, Francisks norādīja, ka mūsdienās tos saista ar digitālo jomu. Taču tas ir sens vārds. Vispirms tas atgādina zvejnieku tīklus un Jēzus aicinājumu Pēterim būt par cilvēku zvejnieku. Tāpēc veidot tīklus nozīmē likt lietā savas spējas un zināšanas, lai atbilstoši informētu, atbrīvotu cilvēkus no dezinformācijas un izglābtu no izmisuma.

Pāvests aicināja padomāt, cik daudz varam kopā izdarīt, pateicoties jauniem digitālās ēras instrumentiem, pateicoties mākslīgajam intelektam, ja vien tā vietā, lai pārvērstu tehnoloģijas par elkiem, cenšamies vairāk aust tīklus. Šajā kontekstā Francisks atzinās, ka vairāk par mākslīgo intelektu viņš raizējas par mūsu dabisko intelektu, par to intelektu, ko mums vajadzētu attīstīt.

Pēc tam Svētais tēvs atgādināja, ka nekad nekas nav zaudēts, vienmēr var sākt no jauna, uzticoties cits citam un visiem kopā – Dievam. Tajā meklējams mūsu komunikācijas spēka noslēpums. Kad liekas, ka esam iekrituši bezdibenī, skatīsimies pāri, ārpus sevis. Padomāsim, kā kopīgi veidot cerības stāstus – mudināja Francisks.

Pāvests atgādināja, ka lielākais brīnums, ko Jēzus izdarīja Sīmanim un citiem zvejniekiem, kuri bija vīlušies un noguruši, bija ne tik daudz pilnais tīkls ar noķertajām zivīm, bet tas, ka Viņš tiem palīdzēja, piedzīvojot neveiksmi, neiekrist vilšanās un mazdūšības slazdā. Šajā sakarā Svētais tēvs klātesošajiem audiences dalībniekiem atgādināja, lai viņi neļautos iekšējām skumjām un nezaudētu humora izjūtu.

Uzrunas noslēgumā Francisks uzsvēra, ka katoliskā komunikācija nav domāta tikai katoļiem, tas nav aploks, kurā ieslēgties, sekta, lai sarunātos tikai savā starpā. Katoliskā komunikācija ir “atvērta liecības telpa, kas prot uzklausīt un pārtvert Valstības zīmes. Tā ir viesmīlīga vieta patiesām attiecībām”. Pāvests atgādināja, ka Baznīcai ir jāiziet no sevis. Atsaucoties uz Jāņa Atklāsmes grāmatā minētajiem Kunga vārdiem “Es stāvu pie durvīm un klauvēju” (Jēzus to saka, lai varētu ienākt), Svētais tēvs norādīja, ka tagad Kungs bieži vien klauvē no iekšpuses, lai mēs, kristieši, ļautu Viņam iziet. Mēs bieži vien Viņu piesavināmies, savā ziņām “paverdzinām” savā labā, tāpēc mums jāļauj Viņam iziet. Vai mūsu darbība un savstarpējās attiecības ir tādas, kādām jāpiemīt Baznīcai, kas iziet? – jautāja pāvests.

27 janvāris 2025, 12:35