Francisks aicina kristiešus nest pasaulē Dieva mīlestības gaismu
Silvija Krivteža - Vatikāns
"Jo mēs Austrumos redzējām Viņa zvaigzni un atnācām Viņu pielūgt" (Mt 2,2) Tā ir liecība, ko gudrie sniedz Jeruzalemes iedzīvotājiem, paziņojot viņiem, ka ir piedzimis jūdu Ķēniņš.
Gudrie no Austrumiem devās ceļā, mainīja savu dzīvi, jo debesīs ieraudzīja jaunu zvaigzni. Pāvests aicināja pārdomāt šo tēlu, īpaši šodien, kad Cerības jubilejas ietvaros svinam Kunga Epifānijas svētkus. Viņš norādīja uz zvaigznes īpašībām: zvaigzne ir spoža, tā ir visiem redzama un tā mums norāda ceļu. Tā ir spoža, tā ir redzama visiem, un tā norāda ceļu, atkārtoja pāvests.
Zvaigzne ir spoža. Jēzus laikā daudzi valdnieki sauca sevi par zvaigznēm, jo viņi jutās svarīgi, vareni un slaveni. Tomēr ne viņu gaisma - neviena no tām - bija tā, kas gudrajiem atklāja Ziemassvētku brīnumu. Šo vareno spožums, mākslīgs un auksts, kas bija aprēķinu un varas spēļu rezultāts, nespēja atbildēt uz šo meklējošo cilvēku vajadzību pēc cerības. To paveica zvaigzne, kas apgaismo un sasilda, degot un ļaujot sevi patērēt. Zvaigzne mums runā par vienīgo gaismu, kas ikvienam var parādīt patieso ceļu uz glābšanu un laimi - par mīlestības gaismu. Tā ir vienīgā gaisma, kas mūs darīs laimīgus, piebilda Svētais tēvs.
Jēzus tapa cilvēks un atdeva sevi par mums, upurējot savu dzīvību. Arī mēs esam aicināti dāvāt sevi citu labā, ar Viņa palīdzību kļūstot par savstarpēju cerības gaismas zīmi pat dzīves tumšajās naktīs. Padomāsim par to: vai mēs esam cerības gaisma? Vai mēs spējam dot cerību citiem ar savas ticības gaismu? – aicināja pāvests.
Un tāpat kā zvaigzne ar savu mirdzumu aizveda ķēniņus uz Betlēmi, tā arī mēs ar savu mīlestību varam aizvest cilvēkus, kurus satiekam, pie Jēzus, palīdzot viņiem atklāt Tēva sejas skaistumu un Viņa mīlestību, ko veido tuvība, līdzjūtība un maigums. Nekad neaizmirsīsim: Dievs ir tuvs, līdzjūtīgs un maigs. Tāda ir mīlestība: tuvība, līdzjūtība un maigums. Un mēs to varam darīt, neizmantojot īpašus instrumentus un sarežģītus līdzekļus, bet padarot mūsu sirdis gaišas ticībā, padarot mūsu žestus un vārdus labestības un cilvēcības pilnus.
Tāpēc, vērojot gudros, kas ar debesīs paceltām acīm meklē zvaigzni, lūgsim Kungu, lai mēs viens otram būtu gaisma, kas ved uz tikšanos ar Viņu (sal. Mt 5, 14-16). Tas ir slikti, ja cilvēks nav gaisma citiem, atzina pāvests.
Zvaigzne ir redzama visiem. Ķēniņi neseko slepena koda norādēm, bet seko zvaigznei, ko viņi redz mirdzam debesīs. Viņi to pamana; savukārt citi, piemēram, Hērods un rakstu mācītāji, pat nenojauta tās klātbūtni. Tomēr zvaigzne vienmēr ir turpat, pieejama ikvienam, kas skatās debesīs un meklē cerības zīmi. Vai es esmu cerības zīme citiem? – jautāja Francisks.
Šis vēstījums ir ļoti svarīgs. Dievs neatklāj sevi ekskluzīvām aprindām vai dažiem priviliģētiem cilvēkiem, bet piedāvā savu sabiedrību un vadību ikvienam, kas meklē Viņu ar sirsnīgu un atvērtu sirdi (sal. Ps 145,18). Patiesi, Viņš bieži paredz mūsu pašu jautājumus un nāk mūs meklēt, vēl pirms mēs Viņu lūdzam (sal. Rm 10, 20; Is 65, 1). Un tieši šī iemesla dēļ silītēs mēs attēlojam ķēniņus ar iezīmēm, kas aptver visus vecumus un rases - jaunieti, pieaugušo, vecu cilvēku, lai mums atgādinātu, ka Dievs meklē ikvienu un vienmēr. Dievs meklē ikvienu. Cik labi mums ir par to meditēt šodien, laikā, kad cilvēki un tautas, lai gan apveltītas ar arvien jaudīgākiem saziņas līdzekļiem, šķiet, ir kļuvušas mazāk gatavas saprast cits citu, pieņemt un sastapt cits citu daudzveidībā!
Zvaigzne, kas debesīs piedāvā visiem savu gaismu, mums atgādina, ka Dieva Dēls nāca pasaulē, lai satiktu ikvienu vīrieti un sievieti uz zemes, lai kādai etniskai grupai, valodai vai tautībai viņi piederētu (sal Apd 10, 34-35; Atkl 5, 9), un ka Viņš uztic mums to pašu universālo misiju (sal Is 60, 3). Viņš mūs aicina atmest jebkādas cilvēku selekcijas, marginalizācijas un noraidīšanas formas un veicināt sevī un vidē, kurā dzīvojam, spēcīgu uzņemšanas kultūru, kurā baiļu un noraidījuma slēdzenes nomaina atvērtas telpas; tikšanās, integrācijas un dalīšanās telpas; drošas vietas, kurās ikviens var atrast siltumu un patvērumu.
Tāpēc zvaigzne paliek debesīs nevis tāpēc, lai tā būtu tāla un nesasniedzama, bet gan tieši pretēji, lai tās gaisma būtu redzama visiem, lai tā sasniegtu ikvienu māju un pārvarētu ikvienu šķērsli, nesot cerību visattālākajiem un aizmirstākajiem planētas nostūriem. Zvaigzne ir debesīs, lai ar savu dāsno gaismu ikvienam vēstītu, ka Dievs nevienam sevi nenoliedz un nevienu neaizmirst (sal Is 49, 15). Un kāpēc? Tāpēc, ka Viņš ir Tēvs, kura lielākais prieks ir redzēt savus bērnus, kas vienoti nāk mājās no visām pasaules malām (sal Is 60, 4), prieks redzēt, kā viņi būvē tiltus, attīra ceļus, meklē pazudušos un nes uz saviem pleciem tos, kam grūti iet, lai neviens netiktu atstāts novārtā un lai visi piedalītos Viņa nama priecīgajā godībā.
Zvaigzne mums runā par Dieva sapni: lai visa cilvēce, ņemot vērā tās dažādību bagātību, veidotu vienu ģimeni un dzīvotu kopā labklājībā un mierā (sal. Is 2, 2-5).
Zvaigzne norāda ceļu. Arī tas ir svarīgs iemesls pārdomām, īpaši saistībā ar Svēto gadu, ko mēs svinam un kura viens no raksturīgākajiem žestiem ir svētceļojums. Kopīga iešana "ir raksturīga tiem, kas meklē dzīves jēgu" (sal. Bulla Spes non confundit, 5). Un mēs, skatoties uz zvaigzni, varam atjaunot savu apņemšanos būt par "ceļa" vīriešiem un sievietēm, kā kristiešus sauca Baznīcas pirmsākumos.
