Kontemplatīvā dzīve – uguns, kas sasilda Baznīcu un pasauli

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Ordeņa regulas pārskatīšana nav tikai atbilde uz cilvēciskajām un kopienas dzīves vajadzībām, bet runa ir par “Svētā Gara laiku”, ko māsas ir aicinātas izmantot lūgšanai un pārdomām – sacīja Francisks sanāksmes dalībniecēm. Esot atvērtām Svētā Gara iedvesmām, māsām ir jāmeklē jauni izteiksmes veidi, ceļi un instrumenti, lai piešķirtu kontemplatīvajai dzīvei vēl lielāku impulsu. Tas nozīmē “apkopot pagātnes atmiņas, lai raudzītos uz nākotni”. Aicinājums uz kontemplatīvo dzīvi liek mums nevis sargāt pelnus, bet uzturēt uguni, kas deg aizvien jaunā veidā un sasilda Baznīcu un pasauli.

Pāvests atzina, ka to visu var attiecināt uz jebkuru konsekrētās dzīves institūtu, taču tas ir sevišķi svarīgi klauzūras māsām, kuras īpašā veidā izdzīvo “spriedzi” starp nošķirtību no pasaules un iegremdēšanos tajā. Patiesībā viņas nemeklē patvērumu garīgā mierinājumā vai lūgšanā, kas būtu atrauta no realitātes; gluži pretēji, viņu ceļš ir tāds ceļš, kurā viņas ļauj sevi apņemt Kristus mīlestībai līdz pat vienotībai ar Viņu, lai šī mīlestība caurstrāvotu visu viņu eksistenci un izpaustos katrā žestā un katrā ikdienas darbībā. Kontemplācijas dinamisms ir vienmēr mīlestības dinamisms – uzsvēra Svētais tēvs. Tās ir kāpnes, kas mūs paceļ pie Dieva, nevis lai atrautu no zemes, bet ļautu to apdzīvot visā īstenībā, liecinot par saņemto mīlestību.

Runājot par konstitūcijas pārskatīšanu un klosterdzīves problēmu risināšanu, pāvests norādīja, ka kontemplatīvā dzīve turpina šajā ceļā nest iekšējo gaismu. Kāda gaisma ir vajadzīga? Gaisma ir šī: Evaņģēlija cerība  – viņš sacīja. Evaņģēlija cerība atšķiras no ilūzijām, kas balstītas uz cilvēciskiem aprēķiniem. Tajā ietilpst paļāvība uz Dievu, māka lasīt Viņa zīmes nākotnes izšķiršanai, spēja pieņemt drosmīgus lēmumus. Cilvēciskās aizsardzības stratēģijas ir nostalģiskas atgriešanās pagātnē rezultāts, turpretī evaņģēliskā cerība ved citā virzienā – tā mums ļauj priecāties par līdz šim piedzīvoto un palīdz skatīties uz priekšu. Tas nozīmē saglabāt savu harizmu.

“Skatieties uz priekšu” – pāvests mudināja māsas. “To es jums novēlu, dārgās māsas. Skatieties uz priekšu ar evaņģēlisko cerību un basām kājām, tas ir, ar brīvību, ko sniedz sevis atdeve Dievam. Skatieties uz priekšu, saglabājot pagātnes saknes. Un lai šī pilnīgā iegremdēšanās Kungā nes jums vienmēr savstarpējas brālības un mīlestības prieku. Lai Dievmāte jūs pavada!”