Atraidīti apskāvieni vai to trūkums – nesaskaņu un karu iemesls

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Klātesošie, kuri ieradās Romā ar vairāk nekā 600 autobusiem, kā arī ar vilcieniem un automašīnām, bija Itālijas katoļu asociācijas Azione Cattolica locekļi. Asociācija jau kopš 1868. gada dod visu vecumu bērniem iespēju iet cilvēciskās un garīgās izaugsmes ceļu. Svētais tēvs aicināja viņus veicināt “apskāviena kultūru”.

“Pirms brīža, braukājot jūsu vidū, sastapu prieka un cerības pilnus skatienus”, viņš iesāka. “Paldies par šo tik ciešo un skaisto apskāvienu, kas no šejienes tiecas aptvert visu cilvēci, īpaši tos, kuri cieš. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst cilvēkus, kas cieš”. Bērnu un pieaugušo tikšanās bija veltīta tematam “Ar atvērtām rokām” (itāliski: a braccia aperte, kam līdzinās arī vārds “apskāviens” – abbraccio).

Pāvests atgādināja, ka apskāviens ir viens no mūsu spontānākajiem izteiksmes veidiem. Cilvēka dzīve iesākas ar apskāvienu – vecāku apskāvienu, kam seko daudzi citi apskāvieni, kas viņa dienas un gadus piepilda ar jēgu un nozīmi. Mūsu dzīve īpaši ir Dieva apskāviena apņemta. Dievs mūs mīl, Viņš pirmais mūs mīlēja, un nekad nebeidz mūs skaut sev cieši klāt, īpaši tad, kad esam nomaldījušies un atgriežamies pie Viņa, kā par to liecina līdzība par žēlsirdīgo Tēvu. Kāda gan būtu mūsu dzīve un kā Baznīca varētu īstenot savu misiju, ja nebūtu šo apskāvienu? – jautāja Francisks. Šajā sakarā uzrunas turpinājumā viņš piedāvāja trīs pārdomu punktus par triju veidu apskāvieniem: par apskāvienu, kā trūkst, par apskāvienu, kas glābj, un par apskāvienu, kas izmaina dzīvi.

Pirmais – apskāviens, kā pietrūkst. Mūsu atvērtība mūsdienu pasaulē bieži sastopas ar noslēgtību un pretestību, kā rezultātā rokas sastingst un plaukstas savelkas draudošās dūrēs – atzina pāvests. “Tas ir ļoti bīstami”, viņš uzsvēra. “Kari parasti sākas no tā, ka ir pietrūcis apskāvienu, vai no atraidītiem apskāvieniem, kam seko aizspriedumi, nesaskaņas, aizdomas un pat skatīšanās uz otru kā ienaidnieku. Tas šodien, diemžēl, daudz kur pasaulē notiek mūsu acu priekšā. Jūs, turpretī, ar savu klātbūtni un darbu varat visiem liecināt, ka apskāviena ceļš ir dzīvības ceļš”.

Otrais – apskāviens, kas glābj. Vienam otru apskaujot, mēs paužam tādas pozitīvās un fundamentālās vērtības kā sirsnību, cieņu, uzticēšanos, iedrošinājumu un izlīgšanu – turpināja Francisks. Taču tas iegūst vēl svarīgāku nozīmi ticības dimensijas ietvarā. Mūsu eksistences centrā ir Dieva, kurš glābj, žēlsirdīgais apskāviens, labā Tēva, kurš atklājās Kristū, apskāviens. Tēva vaigs atmirdz katrā Jēzus žestā – piedošanā, dziedināšanā, atbrīvošanā un kalpošanā. Taču Dieva mīlestības kulminācija ir Euharistija un krusts, kur Kristus atdod savu dzīvību par pasaules atpestīšanu, ikviena tā cilvēka labā, kurš viņu pieņem ar atvērtu sirdi. Jēzus piedod pat saviem krustā sitējiem. Nekad nepazaudēsim no sava redzes loka Tēva, kurš glābj, apskāvienu – mudināja pāvests. Kā bērni, ļausim Viņam mūs apskaut. Mūsu visu sirdīs ir kaut kas no bērna, kam vajadzīgs apskāviens. Ļausim, lai Kungs mūs skauj, un tādā veidā paši iemācīsimies apskaut citus.

Trešais – apskāviens, kas izmaina dzīvi. Svētais tēvs uzsvēra, ka apskāviens var izmainīt dzīvi un atklāt jaunus ceļus, cerības ceļus. Apskāviens izmainīja daudzu svēto dzīvi. Piemēram, svētais Asīzes Francisks, apskāvis lepras slimo, atstāja visu, lai sekotu Kungam. Tas ir svarīgi arī mums, tai skaitā asociācijas Azione Cattolica dzīvei, kas ir daudzpusīga un kuras kopsaucējs ir tieši “tuvākmīlestības apskāviens” (sal. Kol 3, 14; Rom 13, 10). Šī mīlestība ir vienīgā būtiskā Kristus mācekļu atšķirības zīme, katra svētdarīšanas līdzekļa un apustulāta priekšnoteikums, forma un mērķis. Pāvests aicināja klātesošos ļaut, lai tā ir visu viņu centienu un kalpošanas pamatā. Jo ciešāk jūs savās žēlsirdīgajās rokās apskausiet un atbalstīsiet grūtībās nonākušu brāli, jo redzamāka būs Kristus klātbūtne – viņš atgādināja.

Svētais tēvs aicināja veicināt “apskāviena kultūru”, lai tādā veidā atjaunotos ģimenes saites un attiecības izglītības laukā, izlīguma un taisnīguma procesi, centieni pēc kopības un līdzatbildības, un tiktu veidota miera nākotne.

Redzot kopā sanākušus tik daudzus cilvēkus, pāvests uzrunas beigās pievērsās sinodalitātes jautājumam. Viņš norādīja, ka šis ir trešais sinodālā ceļa posms, kas ir visizaicinošākais un vissvarīgākais posms. Tāpēc ir vajadzīgi Svētā Gara veidoti cilvēki, “cerības svētceļnieki”, sinodāli vīrieši un sievietes, kas prot veidot dialogu, sadarboties, kopīgi meklēt, kā to vēsta tuvojošās Jubilejas tēma, - cilvēki, kas spēj iezīmēt un staigāt jaunus ceļus. Francisks aicināja klātesošos būt “sinodalitātes atlētiem un etalona nesējiem”, lai savās draudzēs un diecēzēs, pilnībā īstenotu šo ceļu.