Pāvesta vēstule Svētās Zemes kristiešiem
Silvija Krivteža - Vatikāns
«Es ilgu laiku domāju par jums un katru dienu lūdzos par jums. Tagad, Lieldienu priekšvakarā, kas jums vairāk atgādina par ciešanām un mazāk par augšāmcelšanos, es jūtu vajadzību uzrakstīt vēstuli, lai pateiktu, ka es jūs visus nesu savā sirdī. Es esmu tuvu jums visiem, dārgie katoļticīgie, kas izkaisīti pa visu Svēto Zemi, īpaši tiem, kas vissmagāk cieš no kara traģēdijas, bērniem, kuriem apdraudēta nākotne, tiem, kas raud un cieš, kas pārdzīvo sāpes un apjukumu,» raksta pāvests.
Francisks atgādina, ka Lieldienas, mūsu ticības sirds, ir īpaši nozīmīgas Svētās Zemes kristiešiem, jo tās tiek svinētas vietās, kur Kungs dzīvoja, nomira un augšāmcēlās. «Ne tikai vēsture, bet arī pestīšanas ģeogrāfija nepastāvētu bez Zemes, kuru jūs esat apdzīvojuši gadsimtiem ilgi, kurā vēlaties palikt un būtu labi, ja jūs tajā paliktu. Paldies jums par ticības liecību, paldies par mīlestību savā starpā, paldies par to, ka protat cerēt pretēji jebkurām cerībām,» lasām vēstulē.
Francisks apliecina kristiešu kopienai savu tēvišķo mīlestību. Pāvests raksta, ka zina viņu ciešanas un darbu, īpaši šajos pēdējos mēnešos. «Lai Jēzus, mūsu Dzīvība, kā Labais samarietis izlej uz jūsu miesas un dvēseles brūcēm mierinājuma eļļu un cerības vīnu,» vēstulē raksta Svētais tēvs.
«Domājot par jums, man nāk prātā svētceļojums, ko pirms desmit gadiem veicu jūsu vidū, un pieminu vārdus, kurus pirms piecdesmit gadiem ticīgajiem teica svētais Pāvils VI, pirmais apustuļa Pētera pēcnācējs, kurš devās svētceļojumā uz Svēto Zemi: «Saspīlējums Tuvajos Austrumos, neveicot nekādus pārliecinošus soļus ceļā uz mieru, ir nopietns un pastāvīgs apdraudējums, kas apdraud ne tikai šo tautu mieru un drošību - visas pasaules mieru -, bet arī vērtības, kas dažādu iemeslu dēļ ir ārkārtīgi dārgas lielākajai daļai cilvēces» (Apustuliskais pamudinājums Nobis in Animo).
«Dārgie brāļi un māsas, kristīgā kopiena Svētajā Zemē gadsimtu gaitā ir bijusi ne tikai Pestīšanas vietu glabātāja, bet ar savām ciešanām pastāvīgi ir liecinājusi par Kunga ciešanu noslēpumu. Un ar savu spēju piecelties un iet uz priekšu tā ir pasludinājusi un turpina sludināt, ka Krustā sistais ir augšāmcēlies, ka ar ciešanu zīmēm Viņš ir parādījies mācekļiem un uzkāpis Debesīs, aizvedot mūsu nomocīto, bet atpestīto cilvēci pie sava Tēva, - raksta pāvests. - Šajos tumšajos laikos, kad Lielās piektdienas tumsa, šķiet, pārklāj jūsu zemi un daudzas pasaules valstis, ko kropļo kara neprāts, kas vienmēr un visos laikos ir asiņaina sakāve, jūs esat lāpas, kas iedegas naktī, jūs esat labā sēklas konfliktu plosītā zemē».
Pāvests lūdzas par kristiešiem Svētajā Zemē, sakot: "Kungs, Tu, kas esi mūsu miers (Ef 2, 14-22), Tu, kas pasludināji, ka svētlaimīgi ir miera nesēji (Mt 5, 9), atbrīvo cilvēku sirdis no naida, vardarbības un atriebības. Mēs sekojam Tev, kas esi lēnprātīgs un pazemīgu sirdi (Mt 11, 29). Kungs, dari, lai neviens nespētu nozagt no mūsu sirdīm cerību augšāmcelties kopā ar Tevi, un palīdzi, lai mēs nenogurstoši apliecinātu ikviena cilvēka cieņu, neatkarīgi no reliģijas, etniskās piederības vai tautības, sākot ar visneaizsargātākajiem: sievietēm, veciem cilvēkiem, vājiem un nabadzīgajiem."
«Brāļi, māsas, es vēlos jums teikt: jūs neesat vieni, un mēs neatstāsim jūs vienus, bet būsim kopā ar jums caur lūgšanu un nenogurstošu labdarību, cerot, ka drīz varēsim atgriezties pie jums kā svētceļnieki, lai skatītos jums acīs un jūs apskautu, lai kopā ar jums lauztu brālības maizi un apcerētu tos cerības stādus, kas izauguši no jūsu ticības sēklām, izkaisītām bēdās un audzētām pacietībā».
Vēstules noslēgumā pāvests raksta: «Es zinu, ka jūsu priesteri un konsekrētās personas ir tuvu jums, tāpēc no sirds pateicos viņiem par to, ko ir darījuši un turpina darīt. Es piesaucu pār jums Vissvētākās Jaunavas Marijas, jūsu zemes meitas, aizbildniecību. Vēlreiz izsaku savu aicinājumu visiem pasaules kristiešiem palīdzēt jums sajust konkrētas tuvības un nemitīgas lūgšanas spēku, lai visi jūsu mīļās zemes iedzīvotāji beidzot dzīvotu mierā».
