Baznīcā ir vajadzīgs maigums un nesavtības gars

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Abas minētās kustības iedvesmojas no diviem ievērojamiem žēlsirdības apustuļiem – svētā Jāņa Pāvila II un svētās Faustīnes Kovaļskas. Francisks pauda atzinību klātesošajiem par to, ko tie dara, un par viņu apņēmību rūpēties par cilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās. Runa ir par zupas virtuvēm nabagiem, rokdarbu laboratorijām, palīdzību pabeigt skolu tiem, kam tas skolas gados nav izdevies, kā arī psiholoģisko atbalstu ģimenēm grūtībās. “Var redzēt, ka te notiek kustība, un tas ir skaisti”, teica pāvests, norādot uz “veselīgu iekšējo nemieru”, kas liek radoši rīkoties un drosmīgi steigties palīgā cilvēkiem viņu dažādās vajadzībās.

Svētais tēvs aicināja klātesošos turpināt žēlsirdības darbus un reizē izkopt un aizvien vairāk nostiprināt “vienas Maizes un Žēlsirdības garīgumu”, kas ir visu darbu stingrais pamats. Tam ir vajadzīga pazemība. Caur kalpošanu un sevis atdevi atklāt Tēva vaiga maigumu. “Dārgie brāļi un māsas”, teica Francisks, “ikdienā rūpējoties par daudzām lietām, nekad neaizmirstiet, ka tanī meklējama jūsu darbības un jūsu primārā aicinājuma galīgā jēga. Atdariniet Dievu, kurš ir tuvs, līdzjūtīgs un maigs; esiet arī jūs tuvi cilvēkiem, esiet līdzjūtīgi, izturieties maigi. Baznīcā ir vajadzīgs maigums”.

Pāvests aicināja to visu darīt ar vienu vienīgu mērķi, proti, lai sastaptie cilvēki iepazītu Kristu. Svētā Faustīne Kovaļska teica, ka pazemīga dvēsele ietekmē visas pasaules likteņus. Tas notiek tāpēc, ka pazemība mūs tuvina Dievam un brāļiem – paskaidroja Francisks. Pateicoties pazemībai, mēs varam būt smalkjūtīgi mīlestībā, diskrēti un klusi. Dievs mūs nesavtīgi mīl, neprasot neko pretī. Mums nav viegli darboties tā, lai paliktu neievēroti, taču tas ir svētuma ceļš. Darot labu, jācenšas pašiem nostāties malā, lai cilvēki visā saskatītu Kungu. Tātad, veselīgs radošais nemiers un liela pazemība – uzrunas noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka tās ir divas svarīgas nostājas.