Pāvests izceļ trīs svētuma dimensijas un nosauc vairāku svēto piemērus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks nosauca vairākus svētuma piemērus, ko ir izrādījuši jau mūžībā aizgājušie ticīgie, kā arī tie, kas vēl dzīvi. Pēdējo vidū ir Asija Bibi, pakistāniete, kas tika netaisnīgi notiesāta par viņai piedēvēto Korāna zaimošanu:
“Daudzus gadus viņa bija cietumā un meita tai nesa Euharistiju. Daudzus gadus līdz brīdim, kad tiesneši paziņoja, ka viņa bija nevainīga. Gandrīz deviņi kristīgās liecības gadi! Tā ir sieviete, kas turpina dzīvot, un tādu ir daudz, kuri ar savu liecību liecina par ticību un mīlestību.”
Pāvests atgādināja par trim svētuma aspektiem, sākot ar Vatikāna II koncila tēviem tik dārgo “komunitāro dimensiju”. Svētais Jānis Pāvils II to sauca par “svētuma universālo paaicinājumu”, proti, par paaicinājumu, kas adresēts visiem. Par to liecina lielais dažādu vecumu vīriešu un sieviešu – gan precēto un neprecēto, gan priesteru un konsakrēto ļaužu beatifikāciju un kanonizāciju skaits. Viņi nāk no dažādām tautām un kultūrām, bet visi ir brāļi un māsas, kas pieder vienai “svētajai Dieva tautai”. Pāvests Francisks mēdz teikt, ka viņi ir “svētie no blakus durvīm”, proti, mūsu kopienu locekļi, kas “ar lielu mīlestību ir darījuši mazas lietas ikdienas dzīvē un neraugoties uz saviem ierobežojumiem, ir sekojuši Jēzum līdz pat beigām”.
Pāvests pieminēja, ka viņi ir “svētuma, kas vieno” piemērs. Šis ir komunitārais svētuma aspekts. Ja Dievs paaicina individuāli, tas nozīmē, ka Viņš to dara visu labumam. Šajā sakarā Francisks citēja “Gaudium et spes”, kurā teikts: “Svētums vieno un pateicoties svēto mīlestībai, mēs varam iepazīt Dieva noslēpumu, kas vienots katrā cilvēkā, savā mīlestībā apskauj visu cilvēci, lai visi būtu viens”. “Cik ļoti mūsu pasaulei ir nepieciešams šādā apskāvienā rast vienotību un mieru,” teica pāvests.
No tāda paša skatījuma Francisks raugās uz svētās Terēzes no Bērna Jēzus vārdiem, kurai sakarā ar 150 gadiem kopš dzimšanas veltīja Apustulisko pamudinājumu “C’est la confiance”. Savos rakstos svētā Terēze “ar suģestīva bibliska attēla palīdzību visu cilvēci kontemplē kā “Jēzus dārzu”, kura mīlestība apskauj visus Viņa ziedus vienlaikus gan inkluzīvā, gan ekskluzīvā veidā, un prasa būt iedegta līdz pat uguns kvēlošanai, lai vestu pie tās visus brāļus”. Pāvests teica:
Evaņģelizācija “pēc pievilkšanās spēka”. Tā ir liecība: tas ir mīlestības personīgās mistiskās pieredzes un vienlaikus “”mūsu” mistikas” auglis.
Pāvests paskaidroja, ka šis “mūsu” pieņem “ģimenes” svētuma dimensiju. Baznīcā ir daudzu svētu laulāto piemēri, kad katrs no diviem laulātajiem ir kalpojis par otra laulātā svētdarīšanas instrumentu. Francisks nosauca dažus svēto, svētīgo un godājamo piemērus, to skaitā Luī un Zēliju Martēnus, Luidži un Mariju Baltrame Kvatroki, Jūliju un Barolo Tankredi, Serdžo un Domeniku Bernardini. Pāvests pieminēja arī nesen altāru godā paaugstinātos Jozefu un Viktoriju Ulmas no Polijas ar septiņiem viņu bērniem. Viņus visus nogalināja nacisti par to, ka tie savās mājās slēpa vajātos ebrejus.
Uzrunas noslēgumā Romas bīskaps pievērsās moceklībai, kā trešajai svētuma dimensijai. Baznīcas vēsturē ir daudzi, jo daudzi ar moceklību saistīti svētuma piemēri, sākot no tās pirmsākumiem līdz pat mūsdienām:
“Līdz pat mūsu dienām nav bijis laika perioda bez mocekļiem. Neaizmirsīsim arī šo laiku, kurā ir daudz mocekļu!”
Francisks piebilda, ka bieži vien mocekles ir bijušas veselas kopienas, kuras varonīgi ir iemiesojušas Evaņģēliju, vai Dievam ziedojušas visu savu locekļu dzīvību. Vēl plašāku nozīmi iegūst moceklības “ekumeniskā dimensija” ar dažādu kristīgo konfesiju piederīgajiem. Pāvests pieminēja 21 koptu ticīgo, kurus Lībijas pludmalē nogalināja džihādisti. Mirstot, viņi sauca: “Jēzu, Jēzu, Jēzu”. Šī gada maijā tiekoties ar patriarhu Tavadrosu II, Francisks paziņoja, ka viņi ir iekļauti Romas Martiroloģijā. Tātad, arī Katoliskajā Baznīcā viņi ir atzīti kā mocekļi.
