Francisks: mazāk laika telefonam, vairāk uzmanības iekšējai dzīvei
Silvija Krivteža - Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodienas Evaņģēlijs mums piedāvā stāstu, kas attiecas uz katra cilvēka dzīves jēgu. Tā ir līdzība par desmit jaunavām, kuras ir aicinātas iziet pretī līgavainim (Mt 25,1-13). Dzīve ir sagatavošanās dienai, kad mēs tiksim aicināti iziet pretī Jēzum! Līdzībā par desmit jaunavām lasām, ka piecas no viņām bija negudras un piecas gudras. Pāvests aicināja pārdomāt par dzīves gudrības nozīmi. Mums vienmēr jābūt gataviem, jo līdzībā minētais līgavainis, kas ir Kristus, var ierasties negaidīti. Nolaidība var maksāt dārgi, mēs varam palikt ārpusē.
Francisks skaidroja, ka jaunavas gaida līgavaini, vēlas viņu satikt, tāpat kā arī mēs gribam laimīgu dzīves piepildījumu. Tāpēc atšķirība starp gudrību un neprātību nebalstās tikai uz viņu labo gribu. Tā nebalstās arī punktualitātē, ar kādu tās ierodas uz tikšanos ar līgavaini. Viņas tur iedegtas lampas un gaida. Atšķirība starp gudrām un negudrām ir modrība. Evaņģēlijā teikts: «gudrās kopā ar lampām paņēma traukos arī eļļu», bet vieglprātīgās to neizdarīja. Lūk, atšķirība – paņemt eļļu. Kāda ir eļļas īpašība? Eļļa, ko neredzam, atrodas lampas iekšpusē, tā nav uzkrītoša, bet bez tās lampas nedod gaismu.
Paskatīsimies uz sevi un ieraudzīsim, ka arī mūsu dzīve ir pakļauta tādam pašam riskam: cik bieži mēs pievēršam uzmanību ārējam izskatam, rūpējamies par savu tēlu un cenšamies radīt labu iespaidu citu priekšā. Taču Jēzus saka, ka dzīves gudrība ir rūpes par to, kas nav redzams, bet ir svarīgāks par visu, jo tas slēpjas mūsu sirdī. Tās ir rūpes par savu iekšējo dzīvi, par savu dvēseli. Tas nozīmē apstāties, ieklausīties sevī, lai būtu nomodā par savām domām un jūtām. Cik bieži mēs pat neapzināmies, kas notiek mūsu sirdī. Gudrība nozīmē arī spēju ierādīt vietu klusumam, lai sadzirdētu sevi un citus. Tas nozīmē apņemties ierobežot laiku, ko pavadām telefona ekrāna priekšā, lai ieraudzītu gaismu citu cilvēku acīs, savā sirdī un Dieva skatienā uz mums. Tas nozīmē neiekrist pārlieku lielās rosības slazdā, bet veltīt laiku Kungam, Viņa Vārda klausīšanai un lūgšanai, skaidroja Francisks.
Evaņģēlijs sniedz mums labu padomu kā sargāt iekšējās dzīves eļļu – "dvēseles eļļu". Līdzība vēstī, ka visu jaunavu rokās ir lampas, bet ir vajadzīga eļļa. Piecām ir jāiet pie tirgotājiem, jānopērk eļļa un jāielej to savos lukturīšos. Tā ir arī ar mums, mēs nedrīkstam improvizēt, atlikt uz vēlāku laiku, "dvēseles eļļu" ir jāsagatavo un rūpīgi jāsargā, uzsvēra Svētais tēvs
Pāvests aicināja uzdot sev jautājumus: ko es gatavoju šajā dzīves brīdī, savā sirdī? Varbūt es cenšos vairot uzkrājumus, domāju par māju, jaunu automašīnu vai konkrētu projektu īstenošanu? Tās ir labas lietas. Tās nav sliktas lietas. Bet vai es cenšos veltīt vairāk laika lūgšanai, kalpošanai citiem un Kungam. Kāds ir manas dzīves mērķis? Kāda ir manas dvēseles eļļa, vai es par to rūpējos un sargāju? Lai Dievmāte palīdz mums sargāt iekšējās dzīves eļļu, – uzrunas noslēgumā vēlēja Francisks.
