Francisks: Jēzus ir mūsu prieka avots
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pēc Jēzus piedzimšanas eņģelis Betlēmes ganiem pasludina “lielu prieku” – lasām Lūkasa evaņģēlijā (sal. 2, 8-11). Pāvests jautāja, kāds ir šī prieka pamats. Vai tā ir kāda laba vēsts, pārsteigums vai skaists notikums? Te ir kaut kas daudz vairāk. Runa ir par Personu – par Jēzu! Viņš ir par cilvēku tapušais Dievs, kurš ieradies mūsu vidū. Jautājums ir nevis par to, vai Viņu ir jāsludina, bet par to, kā Viņu sludināt, un atbilde uz šo “kā” ir: ar prieku. Vai nu mēs sludinām Jēzu ar prieku, vai arī Viņu nesludinām pavisam.
Francisks atgādināja, ka neapmierināts, skumjš vai rūgtuma pilns kristietis ir tāds, kuram citi neticēs. Viņš runās par Jēzu, bet neviens viņam neticēs. Par kristiešiem, no kuriem neizstaro prieks, var teikt, ka tie dzīvo ar “pārakmeņotu seju”. Taču visbūtiskākais ir prieks. Tāpēc ir svarīgi būt nomodā pār savām emocijām. Evaņģēlija sludinātājs rīkojas nevis piespiedu kārtā vai kādas ideoloģijas vadīts, bet no sirds pārpilnības. Evaņģēlijs nav ideoloģija. Evaņģēlijs ir prieka vēsts – uzsvēra pāvests. Evaņģēlijs izraisa prieku, pamudina tevi smaidīt, jo skar tavu dvēseli ar Labo Vēsti.
Jēzus piedzimšana ir prieka avots, un to var teikt gan par vēsturi, gan mūsu dzīvi. Padomājiet par to, kas notika ar Emmausas mācekļiem, kuri no prieka nespēja ticēt. Tāpat vēlāk arī pārējie mācekļi, kad, viņiem esot kopā, viņu vidū ieradās Jēzus, no prieka nespēja ticēt. Tas bija prieks par augšāmcēlušos Jēzu. Satikšanās ar Jēzu tev vienmēr atnes prieku, bet ja tas ar tevi nenotiek, tad tā nav bijusi īsta satikšanās ar Jēzu.
Svētais tēvs norādīja, ka pirmie, kuriem jātiek evaņģelizētiem, ir paši mācekļi. To mācīja Jēzus. Mums, kristiešiem, pirmajiem vajadzīga evaņģelizācija. Viņš atzina, ka mums var rasties šaubas, vai ir vērts censties sludināt. Mēs dzīvojam laikā, kurā viss notiek ļoti strauji un valda zināms apjukums. Mēs varam domāt, ka cilvēki mazāk grib dzirdēt Evaņģēliju. Tāpēc mēs varam piedzīvot kārdinājumu ļaut, lai citi iet savu ceļu. Tomēr tieši šis ir tas brīdis, lai atgrieztos pie Evaņģēlija un atklātu, ka Kristus ir aizvien jauns un tas, kurš pastāvīgi visu dara jaunu – uzsvēra Francisks.
Emmausas mācekļi dedzīgi un prieka pilni atgriezās savā ikdienas dzīvē, jo bija atraduši Jēzu, kurš izmainīja viņu dzīvi. Mēs, tāpat kā viņi, varam atklāt, cik gan daudzi cilvēki gaida cerības vārdu. Evaņģēlijs tiek gaidīts arī mūsdienās – sacīja pāvests. Mūsdienu cilvēks ir tāds pats kā visu laiku cilvēki. Viņam ir vajadzīgs Evaņģēlijs. Mūsdienu sekularizētajai sabiedrībai ir vēl vairāk vajadzīgs Evaņģēlijs. Tāpēc šis ir labvēlīgs laiks tam, lai sludinātu Jēzu.
Šajā kontekstā Svētais tēvs, citējot Evangelii gaudium sākuma fragmentu, visiem sacīja: “Evaņģēlija prieks piepilda sirdis un visu dzīvi tiem, kas sastop Jēzu. Tie, kas ļauj Viņam atpestīt sevi, tiek atbrīvoti no grēka, skumjām, iekšējā tukšuma, vientulības. Kopā ar Jēzu Kristu vienmēr piedzimst un atdzimst prieks” (1). Neaizmirsīsim to – piekodināja pāvests. Ja kāds no mums nejūt šo prieku, tad lai viņš sev pajautā, vai ir saticis Jēzu. Runa ir par iekšēju prieku. Evaņģēlijs vienmēr saistās ar prieku. Francisks aicināja katru kristieti, lai kur viņš atrastos, šodien pat atjaunot savu satikšanos ar Jēzu Kristu. Lai katrs no mums šodien atvēl tam mazliet laika un padomā, sakot: “Jēzu, Tu esi manī. Es gribu Tevi satikt visās dienās. Tu esi Persona, nevis ideja. Tu esi ceļabiedrs, nevis programma. Tu esi Mīlestība, kas atrisini daudzas problēmas. Tu esi evaņģelizācijas sākums. Tu, Jēzu, esi prieka avots. Āmen”.
