Evaņģēlijs ir dzīvs šeit un tagad
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tā kā Svētais tēvs saaukstēšanās un elpceļu iekaisuma dēļ šajās dienās vēl nejūtas īsti vesels, tad viņa katehēzi nolasīja Vatikāna Valsts sekretariāta darbinieks, priesteris Filipo Čampanelli. Pāvests Pāvila VI zālē tika sagaidīts ar aplausiem un sirsnīgām ovācijām. Cilvēki sauca “Lai dzīvo pāvests”. Tas tikai liecina par ticīgo mīlestību pret savu ganu.
Katehēzes tekstā teikts, ka mēs gandrīz vienmēr dzirdam runājam slikti par šodienu. Protams, karu, klimata pārmaiņu, dažādu netaisnību dēļ, migrācijas, ģimenēs notiekošo krīžu un cerības trūkuma dēļ mēs nevaram neraizēties. Šķiet, ka mūsdienās dominē kultūra, kas pāri visam nostāda indivīdu un visa centrā – tehniku, ar tās spēju atrisināt daudzas problēmas un spert milzīgus progresa soļus dažādos laukos. Vienlaikus šī kultūra, kurā valda tehniskais progress un individuālisms ir vienaldzīga pret tiem, kuri atpaliek, tā nostumj malā tos, kuri neražo, un tikai ar grūtībām redz tālāk uz priekšu. Mēs varam pat teikt, ka esam pirmā civilizācija vēsturē, kas globāli cenšas veidot cilvēku sabiedrību bez Dieva klātbūtnes, koncentrējoties lielpilsētās, kas, neskatoties uz saviem galvu reibinošajiem debesskrāpjiem, tomēr paliek horizontālas.
Bībeles stāstā par Bābeli un tās torni tiek runāts par tādu sociālo projektu, kas paredz katru individualitāti upurēt kopienas efektivitātei. Cilvēce runā vienā valodā. Mēs varētu teikt, ka valda “vienveidīga doma”. Cilvēka unikalitāte tiek absorbēta vienveidības burbulī. Tomēr Dievs atjauno atšķirības, no jauna rada apstākļus, lai varētu attīstīties unikālais. Viņš atjauno daudzveidību, kur ideoloģija gribētu uzspiest vienveidību. Bābeles iedzīvotāji gribēja aizsniegt debesis un ieņemt Dieva vietu. Taču tās bija bīstamas un destruktīvas ambīcijas. Kungs, neļaujot viņu vēlmēm realizēties, pasargā cilvēkus.
Pāvesta skatījumā, šis stāsts mūsdienās ir patiešām aktuāls: “Tā vietā, lai koēzija balstītos uz brālību un mieru, tā joprojām balstās uz ambīcijām, nacionālismiem, vienveidošanās, tehniski-ekonomiskajām struktūrām, kas mēģina iegalvot, ka Dievam nav nozīmes un ka Viņš ir nederīgs: ne tik daudz tāpēc, ka mēs tiecamies vairāk zināt, bet galvenokārt tāpēc, ka tiecamies pēc lielākas varas”.
Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium aicina uz tādu “evaņģelizāciju, kas izgaismotu jaunus veidus, kā stāties attiecībās ar Dievu, ar citiem cilvēkiem un apkārtējo vidi, evaņģelizāciju, kas modinātu pamatvērtības. Ir jādodas turp, kur veidojas jaunas pieejas un paradigmas, ar Jēzus Vārdu jāaizsniedz pilsētas dvēseles visdziļākais kodols”. Citiem vārdiem, Jēzu var sludināt, tikai apdzīvojot sava laika kultūru un vienmēr paturot prātā apustuļa Pāvila vārdus par šodienu jeb tagadni: “Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena!” (2 Kor 6, 2). Šajā sakarā savā katehēzē pāvests norādīja, ka tāpēc nav jānostāda pretstatā tagadnei alternatīvi pagātnes uzskati. Tāpat arī nepietiek vienkārši izcelt tādus pastāvošos reliģiskos uzskatus, lai cik tie būtu patiesi, kuri ar laiku ir kļuvuši abstrakti. Patiesība ne tāpēc kļūst ticama, ka to sludina paceltā balsī, bet tāpēc, ka par to liecina ar dzīvi – uzsvēra Francisks.
Apustuliskā dedzība nekad nevar saistīties ar vienkāršu pieņemtā stila atkārtošanu, bet tai jāsaistās ar liecību par to, ka Evaņģēlijs ir dzīvs šodien mums. To apzinoties, esam aicināti uzlūkot mūsdienu laikmetu un kultūru kā dāvanu. Tas ir mūsu laikmets un tā ir mūsu kultūra, un evaņģelizēt nenozīmē tos kritizēt, turoties no tiem pa gabalu, pat ne stāvēt uz balkona un kliegt Jēzus vārdu, bet tas nozīmē iziet ielās, ienākt vietās, kurās dzīvojam, apmeklēt vietas, kur cilvēki cieš, strādā, mācās; tas Baznīcai nozīmē būt par “dialoga, satikšanās, vienotības ieraugu”. Galu galā mūsu ticības formulas ir dialoga un satikšanās auglis. Tāpēc mums nav jābaidās no dialoga.
Mums ir jāiziet mūsdienu krustcelēs – sacīja pāvests. Ja to nedarītu, tad mēs Evaņģēliju padarītu trūcīgāku un Baznīcu sašaurinātu līdz sektai. Turpretī šī atrašanās krustcelēs palīdz mums, kristiešiem, atjaunotā veidā izprast savas cerības iemeslus, lai no ticības dārgumu lādes izvilktu laukā “gan jauno, gan veco” un tajā dalītos. Tā vietā, lai mēģinātu no jauna konvertēt mūsdienu pasauli, drīzāk būtu jāpanāk pastorālā atjaunotne, lai labāk iemiesotu “Evaņģēliju šodienā”. Katehēzes noslēgumā Francisks aicināja dzīvot ar paša Jēzus vēlmi, proti, palīdzēt saviem ceļabiedriem nepazaudēt ilgas pēc Dieva, lai tie atvērtu Viņam savu sirdi un Viņā atrastu mieru un prieku.
Tā kā vispārējās audiences laikā uzstājās cirka mākslinieki, tad Francisks pateicās viņiem un norādīja, ka cirks pauž kādu cilvēka dvēseles dimensiju. Runa ir par neviltotu prieku, vienkāršu prieku. Pāvests pateicās māksliniekiem, kuri izraisa cilvēkos smaidu, kā arī atgādināja, ka viņi mums parāda, ko nozīmē neatlaidīgi vingrināties. Lai varētu uzstāties publikas priekšā, cirka mākslinieki veic smagu darbu, kas prasa treniņus un lielus pūliņus.
