Ticība prasa nemitīgu atrašanos kustībā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Franču tautības rakstniece, mistiķe un sociālā darbiniece Madlēna Delbrēla dzīvoja no 1904. līdz 1964. gadam un vairāk nekā 30 gadus darbojās vienā no trūcīgākajiem Parīzes nomales kvartāliem. Pēc neticībā pavadītiem pusaudzes gadiem, viņa 20 gadu vecumā sastapa Kungu. Tas notika, pateicoties dažu ticīgo draugu aizkustinošajai liecībai. Madlēna, kura savā sirdī izjuta dziļas slāpes un tukšumu, sāka iet Dieva meklējumu ceļu. Viņa saprata, ka iekšējā nemiera izraisītājs bija pats Dievs, kurš viņu meklēja.
Piedzīvojusi ticības prieku, jaunā sieviete izdara izvēli un pilnībā veltī savu dzīvi Dievam. Viņa vienkārši brālīgi dalās “ielas cilvēku” dzīvē. Poētiski uzrunājot Jēzu, Madlēna raksta: “Lai būtu kopā ar Tevi Tavā ceļā, mums ir jāiet, pat ja mūsu slinkums mūs skubina palikt. Tu mūs izvēlējies, lai mēs atrastos dīvainā līdzsvarā, līdzsvarā, ko var rast un noturēt, tikai esot kustībā. Gluži kā tas ir ar velosipēdu, kas nevar nostāvēt, nebraucot uz priekšu. Mēs varam stāvēt taisni, tikai virzoties uz priekšu, kustoties, ar dedzīgu mīlestību”. Pāvests piebilda, ka to viņa dēvē par “velosipēda garīgumu”. Tikai esot ceļā, atrodoties kustībā, mēs varam saglabāt ticības līdzsvaru. Ja apstāsimies, tad kritīsim.
Madlēnas sirds bija nemitīgi vērsta uz āru. Viņa saklausīja nabagu un neticīgo saucienus. Viņa juta, ka dzīvajam Evaņģēlija Dievam ir jādedzina mūsu sirds tik ilgi, kamēr nebūsim iepazīstinājuši ar Viņa Vārdu tos, kuri Viņu vēl nepazīst. Šādā garā Madlēna, ieklausīdamās pasaules un nabagu saucienos, sajutās aicināta izdzīvot Jēzus mīlestību pilnīgi un burtiski, tādējādi dāvājot Viņam mīlestību mīlestības dēļ. Viņa to darīja tādēļ, lai, mīlot viņu bez nosacījumiem un ļaujot mīlēt sevi līdz galam, mūsos iemiesotos un kļūtu viens vesels abi lielie mīlestības baušļi.
Visbeidzot Madlēna mums māca, ka, evaņģelizējot citus, mēs paši tiekam evaņģelizēti. Uzlūkojot šo ticības liecinieci, arī mēs saprotam, ka Kungs ir klātesošs visos mūsu personīgās un sabiedriskās dzīves apstākļos un situācijās. Viņš aicina dalīties ar citiem viņu priekos un bēdās. Viņa mums atklāj īpaši to, ka pat sekularizētā vide var mums kalpot par pamudinājumu atgriezties, jo sakari ar neticīgajiem liek mums nemitīgi pārskatīt savu ticību un atklāt pašu tās būtību. Katehēzes noslēgumā Francisks lūdzās, lai Madlēna Delbrēla māca mūs izdzīvot savu ticību kustībā, lai tā būtu auglīga un lai katrs tās solis pārvērstos žēlsirdības aktā, sludinot Evaņģēliju.
