Teoloģija nav atraujama no ikdienas dzīves realitātes

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Teoloģisko pētījumu laukā – īpaši akadēmiskā vidē – bieži vien liels uzsvars tiek likts uz prātu. Lai cik tas būtu svarīgi un nepieciešami, mēs ik dienas pieredzam to, ka dzīvības noslēpums ir lielāks par jebkādiem prāta pūliņiem – raksta Francisks. Dzīvība ir lielāka, taču mūsu sirds ir bezdibenis. Tas ir spēkā vēl vairāk tad, kad nonākam Dieva noslēpuma priekšā. Ar prātu un domas padziļināšanu mēs varam pavērt zināšanu apvāršņus tikai tad, kad šo mūsu intelektuālo pūliņu pamatā ir lūgšana un Dieva noslēpuma kontemplācija. Tādējādi kļūst skaidrs, ka teoloģijas uzdevums nevar aprobežoties ar ideju un konceptu sistemātisku sakārtošanu.

Pāvests norāda, ka ticību nedrīkst padarīt par teoriju, kas būtu atrauta no konkrētās dzīves realitātes, cilvēku vēstures, viņu jautājumiem par dzīvi un ievainotajiem trūkumcietējiem. Nedrīkst aizmirst, ka kristietības būtība meklējama Dieva iemiesošanās noslēpumā. Tāpēc mums ir jāatgriežas pie “iemiesotas teoloģijas”, lai mūsdienu cilvēki atklātu Evaņģēlija bagātību. Dieva mīlestībai nav robežu. Teologiem ir jāļauj šai mīlestībai sevi pārsteigt, lai “atdzīvojas to sirds, kuri meklē Kungu” (Ps 68,33).

Mūsdienu pārmaiņu laikmetā jāmeklē jauni ceļi un jaunas paradigmas – turpina Francisks. Mums ir “no jauna jāpārdomā doma”. Tas ir tas, ko drosmīgi dara minētās grāmatas autors, Pontifikālās teoloģijas akadēmijas prezidents, bīskaps Antonio Staljano. Pat ja kristīgā doma satur ievērojamas bagātības, tā ir jāpārskata mūsdienu jauno zinātnisko un kultūras sasniegumu gaismā; tā jānostāda evaņģelizācijas izaicinājumu priekšā; ir jāatjauno tās izteiksmes veids, lai spētu uzrunāt visu cilvēku sirdis, pietuvinātu tos, kas atrodas tālu, pieņemtu tos, kuri domā citādāk, nestu iepriecinājumu nospiestajiem. Pāvests atgādina, lai teoloģija nekļūtu šaura un nenošķirtu mūs no pasaules. Teoloģijai ir jābūt tādai, kurai nav svešs nekas, kas ir cilvēcisks.