Pāvests priesteriem: auglīga pastorālā aprūpe sākas ar lūgšanu un adorāciju
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Baznīca ir mājas ar atvērtām durvīm – teica Francisks, sirsnīgi sveicot savus viesus “svētā Pētera mājās” un norādot, ka tās ir arī “viņu mājas”. Viņš aicināja klātesošos garīgos ganus vienmēr meklēt Kristu – meklēt Viņu Svētajos Rakstos un Evaņģēlijā, meklēt Viņu klusā adorācijā. Pāvests sacīja:
"Mums ir jāatrod Kungs klusā adorācijā. Ja es tagad pajautātu – taču to nedarīšu, lai neliktu nevienam sarkt - , cik stundas nedēļā veltāt pielūgsmei, tas būtu labs tests. Atstāju jūsu ziņā šo jautājumu, lai katrs no jums atbild uz to savā sirdī. Nē, tāpēc ka tas ir pārāk nogurdinoši, tāpēc ka tā un tāpēc ka šitā… Ja tu nelūdzies, ja tu nepielūdz, tad tavai dzīvei ir maza jēga."
Uzrunas turpinājumā Romas bīskaps atgādināja, ka nākošajā gadā ASV notiks Nacionālais Euharistiskais kongress, par kura aizbildņiem ir izvēlēts svētīgais Karlo Akutis un svētais Manuels Gonzalezs. Viņiem abiem bija ļoti svarīga Vissvētākā Sakramenta adorācija. Svētais Manuels, reiz vēršoties pie kādas ticīgo grupas, runāja par svēto sieviešu lomu krusta pakājē, Kalvārijas kalnā. Viņas ir katra mācekļa, tai skaitā, mūsdienu mācekļa paraugs. To pašu nespēju un vēlmi stāties pretī netaisnībai, ko piedzīvoja svētās sievietes, varam piedzīvot arī mēs, saskaroties ar migrantu problēmu, dažu laicīgo un reliģisko vadītāju noslēgtību, starpkultūru izaicinājumiem un grūtībām, kas saistās ar Evaņģēlija sludināšanu – sacīja pāvests.
Manuels mums atgādina, ka Jēzus nemitējas ciest. Jēzus cieš mūsu brāļos un māsās. Katrā Tabernākulā, katrā konsekrētajā biķerī mēs redzam paceļamies krustu. Vai mēs varam kaut ko darīt, lai atvieglotu mūsdienu cietošā Kristus stāvokli? – jautāja Francisks, aicinot priesterus nepamest novārtā tos cilvēkus, kuri cieš, un nepamest vienu pašu Kungu Tabernākulā. Pārlieciniet sevi par to, ka jūs nevarēsiet neko panākt ar rokām, ja vispirms nelocīsiet ceļus – viņš teica.
Svētais tēvs mudināja priesterus arī sargāties no pierašanas pie savām ērtībām. Dažreiz modernā pasaule mums liek ievērot noteiktu režīmu. “Tēvs, vai varat mani pieņemt pie grēksūdzes?” – kāds pajautās. Taču priesteris atbildēs: “Nē, grēksūdzes notiek no tāda laika līdz tādam laikam”. “Lūdzu”, piekodināja pāvests, “lai pirmajā vietā būtu cilvēki un tikai tad laiku ievērošana. Nekļūstiet par svēto lietu ‘ierēdņiem’. Pārdomājiet, kā jūs veltāt sevi cilvēkiem, cik atvērta ir jūsu sirds”. Tas, ko priesteris var izdarīt, sākas jau šodien – ar vienkāršu lūgšanu, sirsnīgu vārdu, brālīgu pieņemšanu un neatlaidīgu darbu.
Uzrunas noslēgumā Francisks mudināja priesterus sargāties no karjerisma Baznīcā, kalpot un būt cilvēku rīcībā, atdot sevi Kunga rokās un būt uzticīgiem un spējīgiem pastāvēt, dzīvojot ar drošu pārliecību, ka viņu iesākto darbu Kungs novedīs līdz galam.
