Mirušo piemiņas dienā pāvests pagodina kritušos karavīrus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvestu sagaidīja Britu armijas Jūras spēku atvaļinātais ģenerālleitnants Pīters Hadsons, dažas citas atbildīgas militārpersonas, kuras starptautisko bruņoto spēku sastāvā darbojas Itālijas teritorijā, kā arī kapu pārvaldes darbinieki. Pāvests nolika ziedus uz dažām kapavietām un brīdi lūdzās.
“Atzīmējot tādu dienu, kā šī, mums prātā nāk divas domas – piemiņa un cerība,” teica Francisks Svētās Mises homīlijā. Runājot par piemiņu, viņš atzīmēja, ka mēs pieminam savus priekšgājējus, tos, kuri dzīvoja pirms mums un noslēdza savu dzīves gājumu. Mēs pieminam daudzos cilvēkus, kuri mums ir darījuši labu gan ģimenē, gan draugu vidū. Pieminam arī tos, kuriem nav izdevies darīt labu, bet kuri ir pieņemti Dieva atmiņā un žēlsirdībā. “Tas ir Kunga lielās žēlsirdības noslēpums,” apliecināja pāvests.
“Šodienas piemiņa nozīmē raudzīties uz priekšu, uz mūsu gājumu, uz mūsu ceļu,” sacīja Romas bīskaps. Viņš atgādināja, ka mēs ejam pretim Kunga un visu aizgājušo satikšanai, un ka ir jālūdz Kungam šī cerības žēlastība – cerības, kas nekad nepieviļ, cerības, kas ir katras dienas tikums un kas ved mūs uz priekšu, palīdz atrisināt problēmas un meklēt izeju. Šo “auglīgo cerību, šo katras dienas, katra brīža teologālo tikumu” Francisks nosauca par “virtuves” teologālo tikumu, sakot, ka tas “vienmēr ir pie rokas un mums palīdz”.
Pāvests pakavējās pie savām izjūtām, ienākot karavīru kapsētā: “Raudzījos uz šo kritušo vecumu. Lielākajai daļai bija no 20 līdz 30 gadiem. Nopļautas dzīves, dzīves bez nākotnes... Un domāju par viņu vecākiem, par mammām, kuras saņēma vēstuli: “Kundze, man ir tas gods jums pavēstīt, ka jūsu dēls ir kritis varoņa nāvē”. “Jā, varonis, bet man viņš ir atņemts!” Daudz asaru par šīm izdzēstajām dzīvībām. Es nevarēju nedomāt par šodien notiekošajiem kariem. Arī šodien norisinās tas pats: daudzi jaunieši un ne tik jauni... Pasaules karos, arī tajos, kas mums ir vistuvāk, Eiropā un citur ir tik daudz kritušo. Bez sirdsapziņās pārmetumiem tiek izdzēstas dzīvības.”
Pāvests aicināja glabāt mirušos piemiņā un glabāt cerību, un lūgt Kungam mieru, lai cilvēki vairs nenogalinātu cits citu karos. Kāpēc ir tik daudz nevainīgu mirušo, tik daudz nogalinātu kareivju? Francisks uzsvēra, ka karš vienmēr ir sakāve un ka nepastāv pilnīga uzvara. “Jā, viens uzvar pār otru, bet aiz visa tā vienmēr ir sakāve, ir samaksātā cena,” viņš teica. Svētais tēvs aicināja lūgties par saviem un par visiem mirušajiem, lai Kungs pieņem visus. Lai Kungs apžēlojas par mums un dāvā mums cerību: cerību iet uz priekšu un atrast visus kopā ar Viņu, kad Viņš mūs pasauks.
