Izvēlēties to, kas taisnīgs, nevis tikai utilitārs, izdevīgs, peļņu nesošs
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Coldiretti ciemata” – tā saucās minētā iniciatīva, pārstāvjiem, vēstījumu adresēja pāvests Francisks. Klātienē to nolasīja Kardinālu kolēģijas dekāns Džovanni Battista Re.
Tiem, kuri strādā ar zemi un dzīvniekiem, Francisks iesaka atcerēties tos, kuriem trūkst paša nepieciešamākā, lai remdētu badu. Pāvests atgādina, ka enciklikā “Mater et Magistra” svētais Jānis XXIII ir izcēlis zemkopju darba vērtību, norādot, ka tā mērķis ir veicināt personas integrālu izaugsmi gan indivuduālā, gan kopienas līmenī. Enciklikā teikts arī, ka zemkopju darbs ir “piedalīšanās Dieva providenciālā plāna īstenošanā”. Pāvests Ronkalli zemes apstrādāšanu uzskatīja par paaicinājumu un misiju. Vadoties pēc šīm atziņām, pāvests Francisks vēstījumā “Coldiretti ciemata” veidotājiem raksta:
“Radīšanu Dievs patiešām ir iecerējis kā dāvanu un mantojumu, ko uzticēt cilvēkam. Īstenota mūžīgajā Vārdā un caur to, tā nav izgājusi no Radītāja rokām jau “gatava”, bet ir “ejama ceļa stāvoklī,” proti, atvērta un paredzēta piepildījumam. Nododot to cilvēkam kā labumu, par kuru rūpēties, Dievs ir gribējis, lai cilvēks dod savu ieguldījumu to virzot pretim pilnībai, kurai tā ir paredzēta, un kura tiks sasniegta laiku beigās.”
Tātad, pārveidot zemi, lai tā nestu augļus, nozīmē, “sadarboties ar Dieva sākotnējo plānu”. Radīšanas grāmatā ir redzams, kā ar zemes darbu palīdzību cilvēks “radībā var atzīt Derības zīmi, ko Dievs ir nodibinājis ar viņu”. Dievs cilvēkam uztic savu “brīnišķīgo dārzu”, lai viņš to kopj un glabā materiāli un morāli.
Pāvests atzīmē, ka Radīšanas grāmata liecina, ka iemācīties un pazīt zemkopības likumus, rakt ūdens kanālus, ir darbi, kas jāveic, lai sasniegtu divkāršu labumu – padarītu zemi skaistāku un auglīgāku, kā arī cilvēcīgāku un patīkamāku dzīvošanai. “Strādājot, cilvēks maina pasauli un maina arī pats sevi, kļūstot atbildīgāks un dāsnāks,” raksta Francisks.
Turpinājumā pāvests pievēršas Evaņģēlijam, kur vēl labāk ir izskaidrota Dieva pavēles “valdīt pār zemi” jēga, kas rodama jau Radīšanas grāmatā. Valdīšana Evaņgēlijā tiek aplūkota kā “mīlestības kalpojuma loģika”, ko apliecina “Krustā sistais un augšāmcēlušais Kungs”. Pāvests atzīmē, ka šodien, diemžēl, ar jaunajām tehnoloģijām cilvēks savu valdīšanu bieži vien īsteno “spiežot zemei dot augļus ar spēku”. Taču, dabas atmaksa ir ļoti augsta:
“To rāda klimata krīze, ko pārdzīvojam: līdz šim pieņemto intensīvo ritmu ietekme uz vidi, ir negatīvi skārusi labības kultivēšanu, radot apburtos lokus, no kuriem ir aizvien grūtāk iziet. Jo vairāk darīsim pāri zemei, saindējot ūdeņus un gaisu, jo vairāk telpas atņemsim bioloģiskajai daudzveidībai. Iznīcinot mežus un ekosistēmas, aizvien grūtāk kļūs novērst meteoroloģisko notikumu nestabilitāti.”
Līdz ar dabu, no klimata izmaiņu sekām cieš arī cilvēce un jo īpaši nabadzīgie. Viņi nespēj būt droši, vai ikdienā pietiks maizes. Tāpēc pāvests aicina izdarīt izvēles, kas visiem pasaules iedzīvotājiem nodrošinātu nepieciešamo pārtikas daudzumu:
“Uz visiem gulstas uzdevums izskaust šo netaisnību ar konkrētu rīcību un labiem darbiem, ar vietēja un starptautiska mēroga politiku, kam pietiktu drosmes izvēlēties to, kas ir taisnīgs, nevis tikai utilitārs, izdevīgs, peļnu nesošs.”
Vēstījuma noslēgumā pāvests aicina neaizmirst nabadzīgos, sapņot un strādāt, “sējot miera sēklas” pasaulē, kur “ūdens, maize, darbs, medicīniskā aprūpe, zeme un mājoklis ir pieejami katram indivīdam.”
