Pāvests: Baznīca nedrīkst pārvērsties par "pestīšanas lielveikalu"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks norādīja, ka Baznīcai ir sievišķīgie sejas vaibsti, priesteru klerikālisms ir skandāls, kas grauj svēto Dieva tautu, un Baznīca reizēm tiek pārvērsta par “pestīšanas lielveikalu” ar sarakstu ar sakramentu cenām. Tā bija sinodes 17. kongregācija, un tās laikā varēja dzirdēt arī dažus vispārējus iespaidus par gala dokumentu, kas tiks publicēts sestdien, 28. oktobrī.
“Man patīk domāt par Baznīcu kā Dieva tautu, kas ir svēta un reizē grēciniece, aicināta tauta un sapulcināta Kalna svētību un Mateja 25. nodaļas [vārdu] spēkā”, iesāka Francisks savu uzrunu par Dieva tautu, kurai sinodes dalībnieki tajā pašā dienā adresēja speciālu vēstuli. Pāvests norādīja, ka Jēzus savai Baznīcai neatstāja nekādas sava laika “politiskās shēmas”. Viņš vienkārši atgriezās pie Izraēļa tradīcijas: “Tu būsi mana tauta un es būšu tavs Dievs”.
“Man patīk domāt par Baznīcu kā vienkāršu un pazemīgu Dieva tautu, kura staigā Kunga klātienē (par Dieva uzticīgo tautu)”, turpināja Svētais tēvs, liekot uzsvaru uz vārdu “uzticīgā”, lai tādā veidā izvairītos no dažādām ideoloģiskām un līdz ar to sašaurinātām pieejām Baznīcai. “Viena no šīs uzticīgās tautas iezīmēm ir nemaldība; jā, tā ir nemaldīga ticībā”, viņš uzsvēra. “Kad tu gribi zināt, kam tic Svētā Māte Baznīca, griezies pie Maģistērija, jo tā uzdevums ir tev to iemācīt, bet, kad tu gribi zināt, kā tic Baznīca, tad griezies pie ticīgās tautas”.
Pāvests norādīja, ka svētajai Dieva tautai, ticīgajai tautai ir dvēsele. Tā kā varam runāt par dvēseli, varam runāt arī par realitātes uztveršanas veidu, par apziņu. Mūsu uzticīgā Dieva tauta apzinās savu cieņu, tā kristī savus bērnus, apbedī savus mirušos.
Hierarhijas locekļi ceļas no šīs tautas un saņem no tās ticību. Parasti viņi to saņem no savām mātēm un vecmammām, kuras nodod tālāk savu ticību “sievišķajā dialektā”, kā Makabeju dēlu māte, kura runāja ar saviem dēliem dialektā. “Šeit man patīk uzsvērt”, teica Francisks, “ka svētajā Dieva tautā ticība tiek nodota tālāk dialektā, un parasti – sievišķajā dialektā. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka Baznīca ir māte, un ka tieši sievietes to vislabāk atspoguļo (Baznīca ir sieviete), bet tāpēc, ka sievietes prot gaidīt, saskatīt Baznīcas, ticīgo tautas resursus, ka tās pārsniedz robežas – dažreiz ar bailēm, bet drosmīgi – un austošās dienas neskaidrībā dodas pie kapa, domājot (tā vēl nav cerība), ka tur varētu būt kaut kas dzīvs”.
Svētās Dieva tautas sieviete ir Baznīcas atspulgs. Baznīca ir sievišķīga. Viņa ir līgava, māte. Šajā kontekstā pāvests vērsās pret klerikālismu. “Kad [ordinētie] kalpotāji aiziet pārāk tālu savā kalpojumā un izturas slikti pret Dieva tautu, viņi izkropļo Baznīcas tēlu un to sabojā ar savu (…) diktatorisko attieksmi. Ir skumji dažās draudzes kancelejās ieraudzīt ‘cenu listi’ par sakramentu sniegšanu. Tas ir kā kādā lielveikalā”, atzina Francisks. Baznīca ir vai nu Dieva uzticīgā tauta, svētā un grēciniece, kas atrodas ceļā, vai arī tā kļūst ne par ko citu kā dažādu pakalpojumu uzņēmumu. Kad pastorālie darbinieki aiziet pa šo otro ceļu, tad Baznīca pārvēršas par pestīšanas lielveikalu, bet priesteri – par daudznacionāla uzņēmuma darbiniekiem. Tā ir liela sakāve, pie kuras ved klerikālisms”.
Pāvests uzsvēra, ka klerikālisms ir skandāls. Klerikālisms ir sērga un posts – viņš sacīja. “Tas ir pasaulīguma veids, kas sasmērē un izkropļo Kunga līgavas seju; kas paverdzina svēto Dieva ticīgo tautu”. Taču Dieva tauta “pacietīgi un pazemīgi iet uz priekšu”, paciešot “slikto izturēšanos”.
