Francisks: Evaņģēlija sludināšana prasa brīvību un drosmi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos vispārējās audiences dalībniekus un ticīgos visā pasaulē, Romas bīskaps uzsvēra, ka ir jāinkulturē ticība un jāevaņģelizē kultūra. Tā paraugs ir minētie divi svētie. Šie abi brāļi – Kirils un Metodijs – ir ļoti slaveni austrumos. Viņi piedzima 9. gadsimtā Grieķijā, aristokrātu ģimenē, atteicās no savas politiskās karjeras un veltīja sevi klosterdzīvei. Taču sapnis dzīvot klusu dzīvi, nošķirtu no pasaules, ilga īsu brīdi, jo viņi tika nosūtīti kā misionāri uz Lielmorāviju, kurā toreiz dzīvoja dažādas tautas – skaidroja Francisks. Šis apgabals jau bija daļēji evaņģelizēts, taču tur pastāvēja arī daudzas pagāniskas ieražas un tradīcijas. Tāpēc valdnieks meklēja kādu skolotāju, kas varētu izskaidrot kristīgo ticību vietējā valodā.
Kirila un Metodija uzdevums bija kārtīga šo tautu kultūras iepazīšana. Šajā sakarā pāvests uzsvēra, ka ticību pienākas inkulturēt un kultūru evaņģelizēt. Tātad, runa ir par ticības inkulturāciju un kultūras evaņģelizāciju. Kirils jautāja, vai viņiem ir alfabēts, un viņi atbildēja, ka tāda nav. Patiešām, lai sludinātu evaņģēliju un lūgtos bija vajadzīgs savs piemērots un specifisks instruments. Tā viņi izveidoja glagolītu alfabētu, tulkoja Bībeli un liturģiskos tekstus. Ļaudis sajuta, ka šī kristīgā ticība vairs nav sveša. Tā tika inkulturēta un kļuva par viņu ticību. “Padomājiet”, teica Francisks, “divi grieķu mūki, kuri slāviem dāvā alfabētu. Tā bija sirds atvērtība, kas viņu vidū iesakņoja Evaņģēliju. Šie divi [brāļi] nebaidījās, viņi bija drosmīgi”.
Katehēzes turpinājumā pāvests norādīja, ka tomēr ļoti drīz sākās iebildumi no latīņu puses. Baznīcā sākās cīņa. Viņu iebildumi bija tikai šķietami reliģiski. Viņi apgalvoja, ka Dievu var slavēt tikai trīs valodās, kas bija rakstītas uz krusta, tas ir, ebreju, grieķu un latīņu valodā. Īstenībā viņi gribēja sargāt savu autonomiju un dzīvoja ar noslēgtu mentalitāti. Taču Kirils uzstājīgi atbildēja: “Dievs grib, lai katra tauta Viņu slavē savā valodā”.
Abi brāļi – Kirils un Metodijs – griezās pie pāvesta un lūdza, lai viņš apstiprina viņu tulkotos liturģiskos tekstus slāvu valodā. Pāvests tos apstiprināja, lika novietot uz Svētās Marijas Lielākās bazilikas altāra un kopā ar viņiem no šīm grāmatām dziedāja Kungam slavas dziesmas. Kirils nomira pēc dažām dienām, un viņa relikvijas joprojām tiek godinātas Romā, Svētā Klementa bazilikā. Turpretī Metodijs tika ordinēts par bīskapu un atkal nosūtīts uz slāvu teritorijām. Tur viņam nācās daudz ciest. Tur viņš tika arī ieslodzīts, bet – uzsvēra pāvests – “mēs zinām, ka Dieva Vārdu nevar ieslēgt važās un ka tas izplatās starp tautām”.
Svētais Jānis Pāvils II Kirilu un Metodiju pasludināja par Eiropas līdzaizbildņiem un uzrakstīja par viņiem encikliku Slavorum Apostoli. Pāvests Francisks atgādināja, ka tajā laikā Eiropā kristietība bija nedalīta un visi līdzdarbojās evaņģelizācijas darbā. Runājot par kultūras evaņģelizāciju un ticības inkulturāciju, viņš atgādināja, ka tās abas ir cieši saistītas, un uzsvēra:
Turklāt, sludinot, ir vajadzīga brīvība, taču brīvība vienmēr prasa drosmi. Jo drosmīgāks cilvēks, jo brīvāks viņš ir. Viņš neļauj visam kaut kam, kas atņem brīvību, sevi ieslēgt ķēdēs.
Noslēgumā Francisks aicināja lūgt slāvu apustuļus – svēto Kirilu un Metodiju, lai viņi palīdz mums būt par “brīvības tuvākmīlestībā” rīkiem un instrumentiem; lūgt, lai mēs būtu radoši, pastāvīgi un pazemīgi lūgšanā un kalpošanā.
