Pāvesta Franciska apusutliskais pamudinājums par uzticēšanos Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai

PĀVESTS

Publicēts pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums par svēto Terēzi no Bērna Jēzus

15. oktobrī, iznāca pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums “C’est la Confiance” (Paļāvība). Tas ir veltīts svētajai Terēzei no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga viņas dzimšanas atceres 150. gadadienā. Terēze piedzima Alansonā, Francijā. Viņa mudina ticēt Dieva bezgalīgajai mīlestībai un izdzīvot satikšanos ar Kristu, esot atvērtiem citiem. “Manas Mātes, Baznīcas, sirdī es būšu Mīlestība!”, rakstīja Mazā Terēze, kura nomira 24 gadu vecumā un tika pasludināta par misiju aizbildni.

Adriana Masotti, Jānis Evertovskis - Vatikāns

“Paļāvībai un nekam citam kā tikai paļāvībai jāvada mūs uz Mīlestību” (1). Šie vārdi, ko svētā Terēze no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga rakstīja 1896. gada septembrī, pāvestam Franciskam kalpoja par iedvesmu apustuliskā pamudinājuma nosaukuma izvēlē. Dokumenta sākumā viņš norāda, ka tie apkopo Mazās Terēzes ģeniālo garīgumu. “Pateicoties paļāvībai, mūsu dzīves pārpludina žēlastības avots, mūsos iemiesojas Evaņģēlijs un pārveido mūs par žēlsirdības avotiem mūsu brāļiem”, raksta Svētais tēvs (2). Šeit var lasīt apustuliskā pamudinājuma pilno tekstu.

Atzinumi no pāvestu puses

Pāvests Francisks pievēršas viņas liecības neparastās vērtības atzīšanai no citu pāvestu puses: sākot ar pāvestu Leonu XIII, kurš atļāva viņai iestāties klosterī 15 gadu vecumā, Piju XI, kurš 1925. gadā pasludināja viņu par svēto un 1927. gadā – par misiju aizbildni, un svēto Jāni Pāvilu II, kurš 1997. gadā viņu pasludināja par Baznīcas doktori.

Misionārās dvēseles mīlestība uz Jēzu

Savā klostera cellē Mazā svētā Terēze rakstīja: “Jēzus ir mana vienīgā mīlestība” (8). Pāvests, analizējot viņas garīgo pieredzi, atzīmē, ka satikšanās ar Jēzu “viņu rosināja uz misiju”. Viņa neredzēja “savu veltīšanos Dievam tādu, kurā nebūtu iekļauti centieni brāļu labā”. Viņa bija iestājusies Karmelā tieši tādēļ, “lai glābtu dvēseles” (9).

Paļāvības un mīlestības ceļš

Francisks pievēršas Mazās Terēzes garīguma būtībai, tas ir, “mazajam ceļam”, kas pazīstams arī kā garīgās bērnības ceļš. Svētajai Terēzei no Bērna Jēzus bija svarīgi nevis pašas nopelni, bet Dieva darbība, Viņa žēlastība, jo tas ir Kungs, kurš svētdara. Pāvests raksta: “Tātad, vislabākā nostāja pastāvētu tanī, ja mēs sirds uzticēšanos virzītu ārpus sevis – uz Dieva, kurš neierobežoti mīl un kurš atdeva visu uz Jēzus Krusta, bezgalīgo žēlsirdību” (20).

Atdošanās Tēva rokās

Francisks norāda, ka mūsu dzīvē, kur bieži vien “mūs nomāc bailes, vēlme pēc cilvēciskās drošības, vajadzība visu kontrolēt” (23), paļāvība un, tātad, atdošanās Dievam, ko Mazā Terēze sludina, “mūs atbrīvo no apsēstības ar aprēķiniem, nemitīgām raizēm par nākotni, bailēm, kas atņem mieru. (…) Ja mēs atrodamies Tēva rokās, kurš mūs neierobežoti mīl,” turpina pāvests, “tad tas tiešām piepildīsies, lai kādos apstākļos mēs arī nenonāktu, un mēs varēsim iet uz priekšu, lai kas arī notiktu” (24).

“Ticības pārbaudījums” un uzticēšanās žēlsirdībai

Jaunās karmelītes dzīve nebija pasargāta pat no ticības pārbaudījumiem. Tajos laikos plaši izplatījās modernais ateisms un viņa jutās “ateistu māsa” (26), aizlūdza un veltīja savu dzīvi par viņiem, atjaunojot savu ticības apliecinājumu. Viņa ticēja Dieva bezgalīgajai žēlsirdībai. Dievā viss ir mīlestība, tai skaitā arī taisnība. “Tas ir viens no svarīgākajiem Mazās Terēzes atklājumiem”, apliecina pāvests, “viens no lielākajiem ieguldījumiem, ko tā deva visai Dieva tautai. Viņa apbrīnojamā veidā iekļuva dievišķās žēlsirdības dziļumos un no turienes smēla gaismu savai neierobežotai cerībai” (27).

Manas Mātes – Baznīcas sirdī es būšu Mīlestība

Pamudinājumā lasām, ka Mazā Terēze mantoja no svētās Terēzes no Avilas “lielu mīlestību pret Baznīcu un spēja sasniegt šī noslēpuma dziļumus”. Grāmatā Kādas dvēseles stāsts viņa raksta: “Es sapratu, ka Baznīcai ir Sirds, un ka tā ir Mīlestības aizdegta Sirds”. Bez tam: “Manas Mātes – Baznīcas sirdī, es būšu Mīlestība!” (39). Pāvests Francisks komentē: “Tā nav triumfālas Baznīcas sirds, tā ir mīlošas, pazemīgas un žēlsirdīgas Baznīcas sirds. (…) Šāds Baznīcas sirds atklājums kalpo kā svarīga gaisma arī mums mūsdienās, lai mēs neieļaunotos, redzot tumsas un grēku iezīmētās ekleziālās institūcijas ierobežojumus un vājības” (41).

Beigās ir nozīme tikai mīlestībai

Pēdējā nodaļā pāvests skaidro, ka šis apustuliskais pamudinājums viņam ļauj atgādināt, ka, kā to lasām Evangelii gaudium, misionārā Baznīcā “sludināšana koncentrējas uz būtiskāko, uz to, kas ir visskaistākais, viscēlākais, vispievilcīgākais un vienlaikus visvajadzīgākais” (47). “Beigu beigās”, raksta pāvests, “nozīme ir tikai mīlestībai”. Vēršoties pie teologiem un morālteologiem, viņš atzīmē: “Mums vēl ir jāaptver šī spožā Mazās Terēzes apjauta un no tā jāizdara teorētiski un praktiski, doktrināli un pastorāli secinājumi personīgā un kopienas līmenī. Lai to varētu izdarīt, ir vajadzīga drosme un iekšēja brīvība” (50)

“Mazā ceļa” aktualitāte

Dokumenta noslēgumā pāvests pievēršas viņas “mazā ceļa” galvenajiem aspektiem un tā aktualitātei. Pamudinājums noslēdzas ar īsu lūgšanu: “Mīļā, svētā Terēzīte, palīdzi mums vienmēr dzīvot ar paļāvību – kā to darīji tu – Dieva lielajai mīlestībai uz mums, lai mēs ik dienas varētu atdarināt tavu mazo svētuma ceļu” (53).