Šarls de Fuko evaņģelizēja ar lūgšanu un dzīvi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kāds bija Šarla de Fuko dzīves “noslēpums”? Jaunībā viņš dzīvoja tālu no Dieva, nekam neticēja un dzinās pēc nesakārtotām baudām. Tad, pieņēmis grēksūdzē Dieva piedošanas žēlastību, viņš pēc atgriešanās atklāja kādam neticīgam draugam savas dzīves jēgu. De Fuko rakstīja: “Es pazaudēju savu sirdi Jēzus no Nācaretes dēļ”. “Tādā veidā brālis Šarls mums atgādina”, skaidroja Francisks, “ka pirmais solis, lai evaņģelizētu, ir šis: atvēlēt Jēzum vietu savā sirdī, Viņa dēļ ‘pazaudēt galvu’. Ja tas nenotiks, tad mums būs grūti būt Viņa lieciniekiem. Tad pastāvēs risks runāt tikai par sevi, savu grupu, kurai piederam, morāli vai, vēl sliktāk, par normu kopumu, bet nevis par Jēzu, Viņa mīlestību, Viņa žēlsirdību”. Pāvests mūs aicināja uzdot sev jautājumu: “Vai es savā sirdī ierādu centrālo vietu Jēzum? Vai Viņa dēļ esmu mazliet pazaudējis galvu?”
To droši var teikt par Šarlu, kurš, Jēzus aizkustināts, izvēlējās Viņam sekot. Sekojot sava biktstēva padomam, viņš dodas uz Svēto Zemi, lai apmeklētu vietas, kur dzīvoja Kungs, un ietu Kunga pēdās. Īpaši Nācaretē viņš saprot, ka viņam jāmācas Kristus skolā. Viņš izdzīvo ciešas draudzības attiecības ar Jēzu, stundām ilgi lasa Evaņģēlijus un jūtas esam Viņa mazais brālis. Iepazīstot Jēzu, viņš vēlas iepazīstināt ar Viņu citus, nesot Kungu pasaulei, kā Marija Viņu nesa Apmeklēšanas brīdī, tas ir, klusumā, ar savu piemēru, ar dzīvi. De Fuko rakstīja, ka mums “pilnā kaklā jāskandina” Evaņģēlijs ar visu savu dzīvi. Mēs bieži vien skandējam pasaulīgumu, visādas muļķības, taču šis svētais māca, kas mums jāskandina Evaņģēlijs.
De Fuko pieņem lēmumu apmesties attālākos apvidos, lai dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju klusumā, Nācaretes garā, nabadzībā. Tāpēc viņš dodas Sahāras tuksnesī, nekristiešu vidū, kā draugs un brālis, lai atklātu Euharistiskā Jēzus maigumu. Viņš tic, ka pirmais evaņģelizētājs ir pats Kristus. Viņš pavada lūgšanā pie Jēzus kājām, Tabernakula priekšā, pa desmit stundām dienā, jo ir pārliecināts, ka tieši tur slēpjas evaņģelizējošais spēks. Vai mēs ticam Euharistijas spēkam? – jautāja pāvests. Vai mūsu iešanas pie citiem un mūsu kalpošanas sākums un piepildījums ir adorācijā? Viņš atzina, ka mēs esam zaudējuši adorācijas apziņu. Tāpēc mums tā ir jāatgūst no jauna. Mums “jāzaudē” laiks tabernakula priekšā.
Šarls de Fuko kādam draugam rakstīja, ka katrs kristietis ir apustulis un ka līdzās priesteriem ir jābūt lajiem, kuri redz to, ko neredz priesteris, kuri evaņģelizē ar savu tuvākmīlestības pilno klātbūtni, ar labestību pret visiem, ar sirsnību un sevis uzupurēšanu. Svēti laji, nevis karjeristi, bet tādi laji, kuri patiešām ir iemīlējušies Jēzū, palīdz priesterim saprast, ka viņš nav ierēdnis, ka viņš ir vidutājs, priesteris. Cik ļoti mums, priesteriem, vajag, lai mums blakus būtu šie laji, kuri nopietni tic un ar savu liecību rāda mums ceļu.
Francisks norādīja, ka Šarls tādā veidā jau ievadīja Vatikāna II koncila mācību. Viņš nojauta to, cik liela loma ir lajiem, un saprata, ka Evaņģēlija sludināšanas uzdevums ir visas Dieva tautas uzdevums. Taču kā varam panākt to, lai laji vairāk iesaistītos šajā kalpojumā? Rīkojoties tā, kā rīkojās Šarls – skaidroja pāvests. Nometoties ceļos un ļaujoties Gara darbībai. Gars vienmēr atrod jaunus veidus, kā iesaistīt, satikt, uzklausīt un vest sarunas. Tas vienmēr notiek sadarbībā un uzticēšanās gaisotnē, vienmēr vienotībā ar Baznīcu un tās ganiem.
Svētais Šarls de Fuko – mūsdienu pravietis – apliecināja, cik skaisti ir sludināt Evaņģēliju, veicot lēnprātības apustulātu. Viņš jutās kā visu brālis un pieņēma visus, tādējādi atklājot lēnprātības un maiguma evaņģelizējošo spēku. “Neaizmirsīsim, ka Dieva stilu raksturo šie trīs vārdi”, atgādināja pāvests. “Tuvība, līdzjūtība un maigums. Dievs vienmēr ir līdzās, vienmēr ir līdzjūtīgs, vienmēr ir maigs. Kristietim ar savu liecību jāiet šajā virzienā”.
Šarls gribēja, lai ikviens, kas viņu satiks, pateicoties viņa labestībai, saskatītu paša Jēzus labestību. Viņš apgalvoja, ka ir tā kalps, kurš ir daudz labestīgāks par viņu. Lai sekotu Jēzus labestības piemēram, viņš veidoja brālības un draudzības saites ar nabagiem, tuaregu ciltīm, tiem, kuru mentalitāte pilnīgi atšķīrās no viņa mentalitātes. Maz pamazām šīs saites pārauga brālībā, iekļaušanā, otra kultūras novērtēšanā. Labestība ir vienkārša, un tās nosacījums ir būt vienkāršiem un nebaidīties dāvāt smaidu – sacīja Svētais tēvs. Brālis Šarls ar savu smaidu un vienkāršību bija Evaņģēlija liecinieks.
Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja padomāt, vai mūsos ir kristīgais prieks, un vai mēs nesam šo prieku citiem, vai mūsos ir šī kristīgā lēnprātība, šis maigums, līdzjūtība, tuvība, un vai mēs to sniedzam citiem.
