Pāvests Francisks bērniem: "Kari vienmēr ir kļūda"
Jānis Evertovskis - Vatikāns
“Kari vienmēr ir kļūda”, atbild Francisks 10 gadus vecajam Dario no Spānijas. Žurnālistam Agasso no La Stampa bija iecere apkopot dažādu zemju bērnu jautājumus un iesniegt tos Svētajam tēvam. Tādā veidā tapa grāmata ar nosaukumu “Dārgie bērni…, pāvests atbild uz jūsu jautājumiem”. Grāmata būs pieejama publikai otrdien, 17. oktobrī, taču Turīnas laikraksts jau sestdien publicēja dažus tās fragmentus.
Dario jautā Franciskam: “Kāpēc notiek kari?” Pāvests atbild: “Tāpēc, ka tad, kad mēs kļūstam pieauguši, pastāv risks iekrist egoisma kārdinājumā un līdz ar to dzīties pēc varas un naudas – arī par kara cenu pret kādu valsti, kas traucē sasniegt šo varas mērķi vai ko vada tāds vadītājs, kuram ir tādi paši mērķi. Pat ja ir zināms, ka tas nozīmē nogalināt citus cilvēkus. Vēsturē bieži vien ir gadījumi, kad kāds, kļuvis par valsts vadītāju, nav spējis apturēt savu vēlmi būt stiprākam par visiem, valdīt pār pasauli. To sauc par “imperiālistiskām interesēm”. Un pat jā ir kāds, kurš saka, ka dažreiz tās ir taisnīgas intereses, man nav šaubu, ka jūs sapratīsiet, ka tās vienmēr ir maldīgas. Kari vienmēr ir kļūda”.
Deviņus gadus vecā Izabela no Panamas pāvestam jautā: “Vai, pēc Tavām domām, kādu dienu iestāsies visā pasaulē miers? Kā to var panākt?” “Jā, nevajag atmest cerību”, atbild Francisks, “miers ir iespējams. Tas ir sasniedzams. Es ceru, ka agrāk vai vēlāk “varenie” sapratīs, ka pasaulē, kurā valda pilnīgs miers, var dzīvot labāk. Tomēr vajag, lai visi noliktu ieročus, apturētu vardarbību, neizraisītu saspīlējumus un sadursmes. Svarīgi, lai cilvēki izravētu no savas sirds tieksmi uzkundzēties otram, atbrīvotos no vēlmes dominēt un no dzīšanās pēc naudas. Mūsu sirdīs jāvalda tikai mīlestībai pret tuvāko, tas ir, pret cilvēkiem, kuri ir tuvi vai tāli, īpaši pret tiem, kuri cieš vai kāda iemesla dēļ atrodas grūtībās. Un to būtu jāņem vērā arī valstu vadītājiem. Ja mēs visi šādi dzīvotu, būtu mazāk agresivitātes un arī mazāk baiļu. Mēs visi būtu mierīgāki, apmierinātāki. Mīlestība uzveic karu un dara laimīgus”.
Marija, kurai ir 9 gadi, no Ungārijas jautā, kāpēc pāvests bieži vien saka, ka pieaugušajiem vajadzētu mācīties no bērniem. Francisks atbild: “Tāpēc, ka jūs esat gudri, jums ir tīra sirds, jums nav aizspriedumu. Tāpēc, ka jūs atklāti sakāt patiesību. Jūs, pašiem to neapzinoties, palīdzat pieaugušajiem, kuri prot jūsos ieklausīties, un īpaši, saviem vecākiem, dzīvot godīgāk un nesavtīgāk. Jūs, bērni, protat piešķirt pareizo vērtību dzīves laikiem: mācību, lūgšanas, atpūtas, rotaļāšanās vienatnē, ar draugiem un vecākiem laikam; un es ļoti ceru, ka vecākiem izdodas atrast laiku, lai kopā ar jums rotaļātos. Bez tam, jūs palīdzat pieaugušajiem kļūt pazemīgākiem, jo jums viņi ir vienkārši mamma un tētis. Jums pieaugušais ir svarīgs nevis tāpēc, ka ieņem kādu prestižu amatu vai ir slavens, bet vienkārši tāpēc, ka ieņem attiecīgu lomu jūsu dzīvē”.
Arī Paulam ir 9 gadi. Viņš ir no Norvēģijas. Viņš jautā pāvestam, kāpēc jārūpējas par apkārtējo vidi. “Tāpēc, ka klimata izmaiņas un piesārņojums, ko radījis cilvēks, varētu novest pie cilvēces iznīcināšanas”, atbild Svētais tēvs. Tas varētu notikt tādu fenomenu dēļ kā globālā sasilšana, dabas iznīcināšana, vides piesārņošana. Tāpat arī jaunu letālo slimību dēļ. Pāvests tomēr izsaka cerību, ka bērni un jaunieši apzināsies, cik šie vides jautājumi ir akūti. Bērni, pateicoties skolai, saprot, ka viņi ir nākotne un ka ar steigu jārīkojas jau tagad, lai glābtu nākotni. Mēs nedrīkstam iznīcināt radīto, mums par to ir jārūpējas, izdarot tādas izvēles, kas nāktu par labu mūsu planētai, jo tās ir mūsu kopīgās mājas – viņš uzsver. Šeit runa ir par tīri cilvēciskiem un kristīgiem pūliņiem.
Samuels no Sudānas, kuram ir 10 gadi, stāsta, ka dzīvo bēgļu nometnē kopā ar draugiem, kuriem trūkst ēdamā, un kuri, kad ir labi, kā viņš saka, “ēd vienu reizi dienā”. Viņš Svētajam tēvam atzīstas, ka tomēr gandrīz vienmēr smaida – pat tad, kad gribētos raudāt, jo gribētos aizbēgt kaut kur tālu…”. Francisks apliecina, ka saprot viņu. “Visiem bērniem vajadzētu būt iespējai iet skolā, rotaļāties un izklaidēties”, viņš saka. Nereti daudziem liekas gandrīz dabiski, ka Āfriku var tikai izmantot un ka tai nav jāpalīdz. Tomēr pāvests zēnam lūdz nekad nezaudēt cerību labākai nākotnei. “Es galvoju”, viņš uzsver, “ka agrāk vai vēlāk bagātākās valstis sapratīs, ka nevar turpināt izmantot un atstāt tavu zemi, ka tās investēs resursus, lai palīdzētu atrisināt jūsu lielās problēmas un sākt sociālo pārveidošanu, kas ļautu visiem dzīvot cienīgu dzīvi”.
Aleksandram no Itālijas ir 10 gadi. Zēns jautā pāvestam, ko viņš domā par to, ka daudzi pieaugušie negrib, lai viņu zemē ierastos ģimenes no trūcīgajām zemēm. Ja šādas ģimenes nebūtu ieradušās, tad viņam nebūtu tāda drauga kā Momo. Francisks norāda, ka svarīga ir “sociālā draudzība” un ka mums vienmēr visus ir jāuzskata par brāļiem un māsām, nedzīvojot ar stereotipiem par kādu zemi, reliģiju vai kultūru, kas atšķiras no mūsējās, un līdz ar to ar neuzticēšanos. “Tu un jūs”, saka pāvests Aleksandram, “esat paraugs tiem, kuri dzīvo ar aizspriedumiem pret svešiniekiem, kuri ierodas no tālienes. Nevienam un nekur vairs nevajadzētu justies svešam.” Svētais tēvs atzīst, ka bērni ļoti labi prot pieņemt jaunus biedrus. Viņi prot tos integrēt savā vidū. Tas notiek caur rotaļām, sarunām. Tiem, kuri ierodas, ir nācies bēgt no kara, vardarbības, netaisnībām, nabadzības, bada un vajāšanām. “Jūs, bērni, nododat ļoti svarīgu vēstījumu: norobežošanās ir kļūda”, saka pāvests. Savstarpēja citam cita iepazīšana nāk par labu abām pusēm. Pieaugušajiem, ieskaitot valstu vadītājus, vajadzētu mācīties no jums arī šajā ziņā: sargāt savas saknes un vienlaikus atvērties pasaulei.
