Pirms 70 gadiem Francisks saklausa aicinājumu uz priesterību
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Kopš šī izšķirošā brīža ir pagājuši 70 gadi. 21. septembrī Argentīnā tika svinēti arī skolnieku un studentu svētki. Atceroties tā laika notikumus, pāvests Francisks reiz liecināja: “Pirms doties uz svētkiem, es iegāju baznīcā, ko parasti apmeklēju, tur satiku priesteri, kuru nepazinu, un sajutu nepieciešamību pieiet pie grēksūdzes. Tādā veidā es piedzīvoju satikšanos: es atradu kādu, kurš mani gaidīja. Es nezinu, kas notika, neatceros un nezinu, kāpēc tur atradās tieši tas priesteris, kuru es nepazinu, kāpēc es sajutu vēlēšanos izsūdzēt grēkus, bet patiesība ir tāda, ka kāds mani gaidīja; jau labu laiku gaidīja. Pēc grēksūdzes sajutu, ka kaut kas bija izmainījies. Es vairs nebiju kā agrāk. Es sadzirdēju tieši tādu kā balsi, kā aicinājumu: es biju pārliecināts, ka man ir jākļūst par priesteri. Tā ir svarīga ticības pieredze. Mēs sakām, ka mums ir jāmeklē Dievs, jāiet pie Viņa lūgt piedošanu, bet, kad mēs ejam pie Viņa, Viņš jau mūs gaida pirmais. Tā patiešām ir liela žēlastība – atrast kādu, kurš tevi jau gaida. Tu ej kā grēcinieks, bet Viņš tevi gaida, lai tev piedotu”.
Pāvesta Franciska aicinājumu uz priesterību iezīmēja Dieva žēlsirdības pieredze. Nominēts par bīskapu, Horhe Mario Bergoljo izvēlējās moto, kas atgādina tieši Mateja atgriešanos: „Miserando atque eligendo”. Runa ir par Jēzu, kurš, uzlūkojis Mateju ar žēlsirdību, viņu paaicināja. „Jēzus ieraudzīja pie muitnīcas sēžam cilvēku, vārdā Matejs, un sacīja viņam: ‘Seko man!’” (Mt 9, 9) – lasām Evaņģēlijā.
Svētās Mises homīlijā 2017. gada 21. septembrī pāvests stāstīja: “Jēzus bija tikko izdziedinājis kādu paralizēto un, iedams projām, ieraudzīja šo vīru, ko sauca par Mateju. Evaņģēlijā teikts: ‘Jēzus ieraudzīja cilvēku, vārdā Matejs’. Un kur atradās šis cilvēks? Viņš sēdēja pie nodokļu iekasēšanas galda. Viņš bija no tiem, kuri Izraēļa tautai lika maksāt nodokļus, lai atdotu tos romiešiem: tēvijas nodevēji. Viņus nicināja. Šis vīrs sajuta, ka Jēzus viņu uzlūko. Jēzus viņam teica: ‘Seko man’. ‘Tas piecēlās un Viņam sekoja’. Kas tad notika?”
“Tas ir Jēzus skatiena spēks. Jēzus viņu noteikti uzlūkoja ar lielu mīlestību, ar lielu žēlsirdību”, turpināja pāvests. “Tas ir Jēzus žēlsirdības pilnais skatiens: ‘Seko man, nāc’. Un tas, skatoties pa malām, ar vienu aci raugās uz Dievu un ar otru skatās uz naudu. Viņš ir pieķēries naudai, kā viņu savā gleznā attēlojis Karavadžo. Taču Jēzus raugās ar mīlestību, ar žēlsirdību. Līdz ar to tā cilvēka, kuram bija svarīga nauda un kurš bija naudas vergs, pretestība sabrūk. ‘Un viņš piecēlās un Viņam sekoja’. Tā ir cīņa starp žēlsirdību un grēku. Taču kā Jēzus mīlestība pārņēma šī cilvēka sirdi? Pa kādiem vārtiem tā ieplūda? Šis vīrs apzinājās, ka ir grēcinieks. Viņš to zināja. Pirmais nosacījums tam, lai cilvēks tiktu glābts, ir jušanās briesmās. Tas ir dziedināšanas priekšnoteikums. Jājūtas sasirgušam. Lai piedzīvotu žēlsirdības pilno skatienu, mums ir jājūtas grēcīgiem. Tas ir pirmais nosacījums. Kāds varētu teikt: ‘Tēvs, bet justies grēcīgam – tā taču ir žēlastība, vai ne?’ Tas nozīmē atklāt patiesību. Nav runa par abstraktu grēcīguma sajūtu. Runa ir par to, lai mēs justos grēcīgi par to, par to un par to. Runa ir par konkrētiem grēkiem. Un mums visiem tādu ir daudz. Iesim tur un ļausim Jēzum mūs uzlūkot ar savu mīlestības pilno žēlsirdības skatienu”.
